Eclipse Tour 2008

The 11th F[B]ebruary of 2008 will go down the history as a day when for the first time in my conscious lifetime I became an official owner of an automobile. Applause for you and applause for us - mūsu ekspedīcijai ir piepulcējies our first iron steed. 7 seats (minivan), cabriolet, 4×4, light leather interior, downy seats, climate control as good as you can keep the beer cool.. to praise and to praise.. But every story has to be told from the beginning and so let’s.

Early on the Monday morning, exactly at 6:00am already evil Māris and evil Līga were chasing me around and didn’t allow to sleep at all - loaded me into a black BMW brand automobile and took away to Jēkabpils, where at CSDD was arranged meeting with the former master of the automobile.
We arrived at the end point at around 9am, got in touch by phone to onkulīti, who delighted us that he has thrown into the car another four tires and a box of different other trivia, which he gladly gives along with the car, waited him for half an hour and then ņēmāmies sperties inside to register the car.
We took the numbers, samaksājām, iespērāmies pie operator, or what is the name for those clerks, and got good tidings - salīdzināšanas izziņa esot derīga only one time and is already used. Jau mazliet paspēju sanervozēties, kad onkulītis uzsita dūri galdā, noteica “let’s go!”, loaded the lad in the car and brought vēlreizi līdzināt numurus. Tā nu vēl hour nonīkuši Jēkabpilī beigu beigās tikām veikt sakrālo pārreģistrēšanas aktu un norēķināties. Nepienāca ne pulkstenis 12, kad dabūjām arī apdrošināšanu un atļauju aizdoties uz Aizkraukli, lai probētu iziet tehnisko, un laidām uz Ļaudonu savākt pašu bobi.

Saimnieks nododot mumsim auto, bažīgi ielika tajā trosi - ja nu noder, kā sacīt jāsaka. (Thanks, saimniek, par trosi ;))

Now the most interesting part starts. Nowadays to learn to drive a car and to drive an UAZ is not the same for sure. The first two minutes were spent to understand in which moment ātrumpārslēgs atrodas neitrālajā, but first 500 meters to a gas station were used to intensīvi apgūtu, what every slēdzītis and kloķītis in the automobile saloon does. Šim te askētiskajam 74 gada auto to gan nav daudz, bet ja arī pie kāda ir kas uzrakstīts, then that is either izdzisis, or gaužām uninformative. Tuvos un tālos ugņus vispār pārslēdz ar pogu, kura atrodas kaut kur blakām sajūgam - esot pat tīri ērti - ar kāju.

Pirmajā piegājienā gan tālāk par 6 km no Ļaudonas netikām - empīriskā ceļā atklājām, ka THAT red lampiņa means, ka auto ir pārkarsis. Un kaut ari steidzīgi metāmies viņu glābt no šī nepatīkamā stāvokļa, mašīnīte tomēr izdarīja atentātu pret vadītāju mēģinot noplaucēt Mārim uzacis no sejas nost. Tikpat empīriskā ceļā atklājām, ka THAT green lampiņa, kas mirgo, ir pagrieziens, jo pienāca call from astē braucošā bmw ar jautājumu, vai mēs kādreiz plānojam šamo arī izslēgt.

Mēginot sev iestāstīt, ka līdz Aizkrauklei tiksim bez atsalušiem locekļiem un nepieciešamas to amputācijas, ieslīgu filozofiskās pārdomās par to, ka man nebija ienācis prātā, ka viens auto spēj izdvest tik daudz un dažādas skaņas vienlaicīgi. Rēca lauva, pa bedrēm lēkāja kā ķengurs, klakšķēja, brakšķēja un gārdza. Pārmeklējām vēlreiz salonu lūkojot atrast bobika izslavēto klimata kontroli, atradām kloķi, ko pagriežot auto sāk kaukt vēl trakāk nekā jebkura moderna pretaizdzīšanas signalizācija, un no domas par siltumu atvadījāmies.

Bija arī lietas, ko empīriskā ceļā noskaidrot neizdevās un nācās zvanīt speciālistiem - piemēram, kad tad īsti ir pieslēgts tas priekšējais tilts - kad mašīna gaudo vai arī, kad vibrē? Kas nav braucis ar bobi, tas arī netiks skaidrībā.

Pēc pusstundas, kad sāka uzmākties doma piestāt malā un izkāpt no mašīnas sasildīties, atradām auto salonā vēl vienu kloķi, kura nozīme (kā jau visiem viņiem) bija miglā tīta, tapē vienlaicīgi izmantojot supportu pa telefonu, kā ari zinātniskās pirkstbakstīšanas metodi, atklājām atslēgu uz ja ne siltumu iekš auto, tad vismaz caurvēja neesamību. Paspējām jau sapriecāties, bet ari tam bija savas sekas. Krasi sāka pasliktināties laikapstākļi un redzamība - šķiet, ka slapjajam sniedziņam bija pievienojusies ari migla, bet no vecajiem logu tīrītājiem labuma pilnīgi nekāda. Pieplakuši logam un sakoncentrējuši visus maņas orgānus (izņemot ausis - tās bija aizņemtas), pa ceļu dudinājām ne ātrāk kā 70km/h kādu brīdi, līdz drīzāk instinktīvi, nekā ar prātu domājot sāku tīrīt priekšējo stiklu un bubināt, vai tik šams nav aizsvīdis. Pēc pusminūtes redzamība bija atgriezusies, laikapstākļi krasi uzlabojušies un smieklu šalts noklusinājusi pat motora rēkoņu.

Atlikušais ceļš pa šoseju līdz Aizkrauklei tika aizvadīts bez nopietniem incidentiem trenējot balsi, lai var pārbrēkt auto un smejot par to, ko gan tie auto vadītāji, kas nesas mums garām uz 120, domā par to blondīni bembī, kas velkas aiz bobika uz 80 un pat nejēdz šamo apdzīt.

Tehniskās apskates punktā ieradāmies pēc trijiem. Izmantojām izdevību nogrūst kkur saražotos savus atkritumus - papīra kafijas krūzītes un šokolādes papīrīšus. Atklājām, ka esam dabūjuši vēl pāris bonusus, par kuriem neko nezinājam - āmuru, plaķenes, pindzeli un kurbuli Nogaidījušies labi garā rindā, ap pieciem iedzinām savu brīnumu dusmīga paskata puisīša nagos. Rezultāts - slimības lapā 4 ieraksti. Šķiet, ka ar 74. gada bobi tehnisko iziet ir vieglāk nekā ar 92. gada opeli.

Sāka satumst un brauciens kļuva vēl ekstrēmāks. Ik pa laikam dabūju klausīties (labi, ka ne pārāk skaļi ^_^) par to, kas viņam varētu nebūt kārtībā un vai pie grūtās vadāmības ir vaina tikai tajā, ka katrā riepā spiediens savādāks, vai ari tur čupā ir kāda neizrunājama ierīce, no kuras es neko nesaprotu. Brīnumus sāka darīties arī sajūgs, bet nu - kamēr kust, tikmēr braucam, kas cits atliek. Lēmums bija nogādāt mašīnu Olainē, ko arī varonīgi kopā pa četriem izdarījām, kaut arī brīžiem šķita, ka tūliņ grāvī iekšā būs.

The remaining ceļš was more or less without incidentiem, ja neskaita, ka vienubrīd meža vidū bobim uznāca mellie vārda tiešākajā nozīmē, un mēs bijām priecīgi, ka pateicoties aizmugurē braucošajam bembim varam piestāt, ceļa malu vispirms ieraugot nevis uztaustot. Pastāvējām, atvilkām elpu, un sāka šams atkal strādāt. Pēdējos kilometrus 20 arī nācās nobraukt ar apziņu, ka streiku pietiekt izlēmuši gan avārijas uguņi, gan pagriezieni, kuri atsāka darboties tikai kādu kilometru pirms ceļa beigām. On the highway Rīga - Jelgava? With a speed of 80 kph? pārkārtoties?? Without pagrieziena rādītāja!? easy!

Varonīgi nonākuši galā, sazvanījamies ar savējo onku, lai lepni atrādītu mūsu lolojumu, kuram bija ienākusi prātā doma, ka pietiks braukt un izbeidzies akumulators (thanks, saimniek, par kurbuli!! ;)). In a short ceremony, without wasting of champagne we gave šim traktortankam vārdu Betija. Tad arī tā kārtīgi pirmo reizi no malas redzēju, kā ar Betiju tā normāli dragā pa ielu. izskatās jau jestri - galīgi ne tā, kā iekšā sēžot - šķiet, ka knapi kust un tūliņ izjuks.

Tālūk.

Conclusion #1: We all will get deaf.
Conclusion #2: Need to learn to drive one more time.
Conclusion #3: If we also will get back by them - that will be a miracle, par kuru vēsture vēl ilgi runās.