Eclipse Tour 2008

joprojām 26. jūlijs

Kādā brīdī Betijas ģenerators atkal nestrādā, startējam ar krokodīlīšiem un nejauši pievienojam strāvas spaili pie masas. Dzirksteles, pīkstieni, un izslēdzas Salvja auto 220V pārveidotājs. Jauns “ko nu?”, jo laptopam ar Ozi kartēm netur baterija, savukārt otram datoram līdz šim nav izdevies Ozi uzinstalēt.  Mums ir arī barošanas vads no 12V, taču vēl Krievijā, neuzmanīgi grozoties, tika nolauzts lādētājvada gals. Pēc mēģinājuma kādu brīdi braukt pēc kompasa secinām, ka tas ir diezgan nereāli - virziens ir pārāk aptuvens, savukārt mēs esam gandrīz vidū starp abām jūrām (un ceļiem). Sākumā izdodas saskočot nolauzto galu, lai varam vismaz apskatīties, kur atrodamies. Taisnība - braucot ar kompasu esam krietni novirzījušies no optimālās trajektorijas. Nākamajā atpūtas brīdī 220V pārveidotājs tiek atskrūvēts un Salvis secina, ka vaina ir slēdzī. Slēdzis ātri vien tiek norauts no kādas neizmantotas bobika lampiņas, un - mums atkal ir strāva un navigācija!

Vakaram nākot tuvāk, pie horizonta ik pa laikam parādās pauguri. Nolemjam pie viena tāda piebraukt tuvāk. Agnese atstāj Betiju atdzist, kamēr Salvis dodas uzbrukumā pauguram. Slīpumā un mīkstajā pamatā bobis noslāpst, un augstāk kalnā dodamies kājām. Meitenes paliek nedaudz zemāk, puiši uzkāpj līdz paugura virsotnei. No šejienes ir ļoti labi redzams, ka līdzenums, pa kuru pēdējā laikā braucām, kādreiz ir bijis milzīgs ezers - uz pauguriem skaidri saskatāmas ūdenslīnijas. Līdz pat horizontam nemana nekā no civilizācijas. Liels, plašs, sens skaistums.

Saulei rietot, dodamies tālāk. Pa ceļam migla, knapi var redzēt priekšējā bobika gabarītgaismiņas. Kādu laiku braukusi, Agnese secina, ka ir pārāk nogurusi un līdz ar to neuzmanīga - stājamies uz naktsguļu. Apkārt nevienas gaismiņas, taču burvīga zvaigžņota debess. Salvis brīnās, cik ideāli redzams Piena ceļš. Pulkstenis ir ap 2 naktī, lec Mēness, bet mēs dodamies gulēt.

26.jūlijs.

Agnese sāk nedaudz atpalikt, jo nevēlas trenkt mašīnu pāri saviem un viņas spēkiem. Kādā reizē redzam, ka Salvja bobiks ir nozudis aiz neliela pauguriņa. Turpinām braukt pa sliedēm, taču vienā brīdī nav skaidrs, vai tās sliedes, kas aiziet pa kreisi, ir bobika vai kādas citas. Agnese nolemj nenogriezties, lai pārliecinātos, taču pēc 100m saprot, ka vajadzēja doties pa kreisi. Metam mašīnu riņķī un - noslāpstam - un - to vairs nevar iedarbināt streikojošā ģeneratora un līdz ar to tukšā akumulatora dēļ.

Saucam pa rāciju, taču rācijas darbojas tikai tiešā redzamībā, savukārt starp mums ir pauguriņš. Ir karsta saule, neviena mākonīša, apkārt stepe līdz pašam horizontam. Bobikā ir aptuveni 15litru ūdens un 60l benzīna, kā arī Vika, Agnese un Pēteris. Ko nu?

Velkam ārā visas spilgtās lietas - Agneses sarkano somu, Vikas raibos svārkus, kraujam visu uz jumta. Arī avārijas trijstūrīti. Sliktākajā gadījumā līdz stepes malai ir aptuveni 40km, kurus pa nakti varētu pieveikt. Par laimi pēc kāda izmisuma pilna laika iečerkstas rācija. Salvis vēlāk saka, ka ir nobraucis vairāk kā 10 kilometrus atpakaļ tikai pa savām sliedēm.

Ik pa laiciņam atpūšamies paši un atpūtinām mašīnas. Agnese joprojām mācās ievilkt, savukārt Betija joprojām tiek startēta no Salvja bobika ar krokodīlīšiem, līdz Salvis atrod vainīgo ģeneratora vadiņu. Ir ļoti karsts, ēst praktiski negribas. Pēc ilga brauciena pēcpusdienā ieraugām priekšā kaut ko neticami zaļā krāsā. Viss apkārt līdz šim ir bijis tumšākā vai gaišākā smilšu krāsā ar maksimums 15cm augstu sausu stepes augu kārtu. Piebraucam klāt un esam pārsteigti, ka šeit nez no kurienes nāk ūdensvads, pa kuru gāžas ārā nedaudz pēc sēra odošs ūdens. Īsta oāze. Saslapinām drēbes, piepildām izdzertos traukus, taču šo ūdeni marķējam vienīgi mašīnu dzirdīšanai.

Pēc atpūtas brīža dodamies tālāk. Ik pa laikam koriģējam virzienu ar citām iebrauktām sliedēm. Vietām tās ir bijušas iebrauktas dubļos, tādēļ apkārt braukt sanāk pat līdzenāk.

Esiet sveicināti šajā multiblogā par vienu avantūru, kas tiek plānota nākamajā vasarā. Ideja ir doties aptuveni 3 nedēļu ilgā ceļojumā uz brālīgajām kaimiņu republikām, konkrēti divām - Krieviju un Kazahstānu. Pasākums veikli maskējas aiz izkārtnes “Pilna saules aptumsuma novērošana Novosibirskā”, bet tā pavisam nejauši ietver dažu objektu apskati Arāla jūrā, Kazahstānas stepēs un civilizācijas objektos un tamlīdzīgas darbības Krievijas teritorijā. Vēl izskatās, ka arbūzu sezona jau varētu būt sākusies.

Šodien bija kopā sanākuši cilvēki, kas aktīvāk par to pasākumu interesējās un bez visādām muļķīgām sarunām nosprieda, ka:

• Būs dārgi
• Būs skarbi
• Būs liela dimba
• Šie vārdi skan kā mūzika

Tālākais pasākuma plāns ir līdz pavasarim nodarboties pārsvarā ar gurķa rullēšanu un industriālo izlūkošanu. Pavasarī tiktu veiktu sagādes darbi. Bet sausiņus jau var sākt kaltēt tagad. Interesi par pasākumu vairāk vai mazāk izrāda kādi 20+ cilvēki. Optimāli šāds skaits ari varētu būt. Ir informācija, ka Novosibirskā varētu būt vēl kāda Latvijas ekspedīcija.

Šo blog-notu rakstīs vēl arī citi ļauži. Ļoti iespējams, ka viņu sarakstu var redzēt kreisajā malā. Man tika piedāvāts viedoklis šo te visu rakstīt angļu valodā. No vienas puses, nebūtu nekāda vaina - ieliktu vēl Google Adsense reklāmas un ekspedīcijai sanāktu pāris arbūzu un raudzēts kamieļmātes piens. Es gan domāju, ka jāraksta latviski. Un gan jau kādu ierakstu varēs ievietot arī ekspedīcijas laikā - internets taču būs kaut kur. No drošiem avotiem zināms, ka pāris mazākās Kazahstānas mazpilsētās tāds ir.

Starp citu, vai kāds nezina, vai Baikonurā var akreditēties kā blogeris?