Mostamies, kad Saule jau uzlēkusi. Tas nav forši, jo zināms, ka Saulei esot pietiekami augstu, ārā ir drausmīgs karstums. Turpinām ceļu, Salvis atkal pa priekšu, Agnese atkal cenšas vadīties pēc Salvja bobika atstātā putekļu mutuļa. Skatiens sniedz daudz tālāk kā rācijas. Pēc vairāku stundu brauciena mūsu ceļu aizšķērso zirgu bars. Turpat arī pirmā civilizācija, kur piepildām 2 no tukšajām pieclitrenēm. Izskatās, ka šeit cilvēkiem ūdeni ved ar cisternām par maksu - vairāk negribam prasīt.

Jau pirms pirmās civilizācijas pamanām beigtu kamieli iebraukto risu malā, taču neapstājamies. Vēlāk tiek sabildēts un safilmēts otrs beigtais kamielis, un ap šo pašu vietu parādās arī zona mobilajiem telefoniem. Pēc pāris kilometriem ir klāt arī ciemats. Atrodam arī nedaudz īpatnēju benzīntanku, kurā katram bobikam piepildām tikai vienu bāku, jo benzīns ir gandrīz 2x dārgāks kā vietās, kur pildījāmies līdz šim (105 tenges 65 vietā) - ceram, ka nākamajā miestā pēc nu jau nieka 40km, tas būs lētāks.

Ceļš līdz nākamajam miestam kartē atzīmēts kā augstākas kvalitātes nekā tie, tā saucamie ceļi, pa kuriem braucām iepriekš, taču ne visam kartē var ticēt. Ceļš ir ļoti smilšains, riteņi nedabū pietiekami daudz cieta pamata, mašīnām braukt grūtāk un tās karst.

Braucam, dzesējam, braucam, dzesējam, līdz klāt nākamais miests, kurā benzīns maksā vēl par 5 tengēm litrā dārgāk.

Kādā brīdī Betijas ģenerators atkal nestrādā, startējam ar krokodīlīšiem un nejauši pievienojam strāvas spaili pie masas. Dzirksteles, pīkstieni, un izslēdzas Salvja auto 220V pārveidotājs. Jauns “ko nu?”, jo laptopam ar Ozi kartēm netur baterija, savukārt otram datoram līdz šim nav izdevies Ozi uzinstalēt.  Mums ir arī barošanas vads no 12V, taču vēl Krievijā, neuzmanīgi grozoties, tika nolauzts lādētājvada gals. Pēc mēģinājuma kādu brīdi braukt pēc kompasa secinām, ka tas ir diezgan nereāli - virziens ir pārāk aptuvens, savukārt mēs esam gandrīz vidū starp abām jūrām (un ceļiem). Sākumā izdodas saskočot nolauzto galu, lai varam vismaz apskatīties, kur atrodamies. Taisnība - braucot ar kompasu esam krietni novirzījušies no optimālās trajektorijas. Nākamajā atpūtas brīdī 220V pārveidotājs tiek atskrūvēts un Salvis secina, ka vaina ir slēdzī. Slēdzis ātri vien tiek norauts no kādas neizmantotas bobika lampiņas, un - mums atkal ir strāva un navigācija!

Vakaram nākot tuvāk, pie horizonta ik pa laikam parādās pauguri. Nolemjam pie viena tāda piebraukt tuvāk. Agnese atstāj Betiju atdzist, kamēr Salvis dodas uzbrukumā pauguram. Slīpumā un mīkstajā pamatā bobis noslāpst, un augstāk kalnā dodamies kājām. Meitenes paliek nedaudz zemāk, puiši uzkāpj līdz paugura virsotnei. No šejienes ir ļoti labi redzams, ka līdzenums, pa kuru pēdējā laikā braucām, kādreiz ir bijis milzīgs ezers - uz pauguriem skaidri saskatāmas ūdenslīnijas. Līdz pat horizontam nemana nekā no civilizācijas. Liels, plašs, sens skaistums.

Saulei rietot, dodamies tālāk. Pa ceļam migla, knapi var redzēt priekšējā bobika gabarītgaismiņas. Kādu laiku braukusi, Agnese secina, ka ir pārāk nogurusi un līdz ar to neuzmanīga - stājamies uz naktsguļu. Apkārt nevienas gaismiņas, taču burvīga zvaigžņota debess. Salvis brīnās, cik ideāli redzams Piena ceļš. Pulkstenis ir ap 2 naktī, lec Mēness, bet mēs dodamies gulēt.

Agnese sāk nedaudz atpalikt, jo nevēlas trenkt mašīnu pāri saviem un viņas spēkiem. Kādā reizē redzam, ka Salvja bobiks ir nozudis aiz neliela pauguriņa. Turpinām braukt pa sliedēm, taču vienā brīdī nav skaidrs, vai tās sliedes, kas aiziet pa kreisi, ir bobika vai kādas citas. Agnese nolemj nenogriezties, lai pārliecinātos, taču pēc 100m saprot, ka vajadzēja doties pa kreisi. Metam mašīnu riņķī un - noslāpstam - un - to vairs nevar iedarbināt streikojošā ģeneratora un līdz ar to tukšā akumulatora dēļ.

Saucam pa rāciju, taču rācijas darbojas tikai tiešā redzamībā, savukārt starp mums ir pauguriņš. Ir karsta saule, neviena mākonīša, apkārt stepe līdz pašam horizontam. Bobikā ir aptuveni 15litru ūdens un 60l benzīna, kā arī Vika, Agnese un Pēteris. Ko nu?

Velkam ārā visas spilgtās lietas - Agneses sarkano somu, Vikas raibos svārkus, kraujam visu uz jumta. Arī avārijas trijstūrīti. Sliktākajā gadījumā līdz stepes malai ir aptuveni 40km, kurus pa nakti varētu pieveikt. Par laimi pēc kāda izmisuma pilna laika iečerkstas rācija. Salvis vēlāk saka, ka ir nobraucis vairāk kā 10 kilometrus atpakaļ tikai pa savām sliedēm.

Ik pa laiciņam atpūšamies paši un atpūtinām mašīnas. Agnese joprojām mācās ievilkt, savukārt Betija joprojām tiek startēta no Salvja bobika ar krokodīlīšiem, līdz Salvis atrod vainīgo ģeneratora vadiņu. Ir ļoti karsts, ēst praktiski negribas. Pēc ilga brauciena pēcpusdienā ieraugām priekšā kaut ko neticami zaļā krāsā. Viss apkārt līdz šim ir bijis tumšākā vai gaišākā smilšu krāsā ar maksimums 15cm augstu sausu stepes augu kārtu. Piebraucam klāt un esam pārsteigti, ka šeit nez no kurienes nāk ūdensvads, pa kuru gāžas ārā nedaudz pēc sēra odošs ūdens. Īsta oāze. Saslapinām drēbes, piepildām izdzertos traukus, taču šo ūdeni marķējam vienīgi mašīnu dzirdīšanai.

Pēc atpūtas brīža dodamies tālāk. Ik pa laikam koriģējam virzienu ar citām iebrauktām sliedēm. Vietām tās ir bijušas iebrauktas dubļos, tādēļ apkārt braukt sanāk pat līdzenāk.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

+46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

Kamēr pie servisa puišiem noskaidrojām, ka remonts ieilgs līdz vakaram (nevis pulksten diviem, kā bij domāts iepriekš), Mārtiņš un Vika fotografēja un filmēja pilsētu.

Vēl līdz pusdienlaikam paplunčājāmies Urālas upē, kas Eiropu atdala no Āzijas un apēdām nevisai saldu arbūzu. Iepriekšējā dienā runājot ar vienu puisi pie servisa, uzzinājām, ka kaut arī viņam jau ir 19 gadi, viņš nekad nav bijis pie vien 40km attālumā esošās Kaspijas jūras. Vēlāk uzzinājām iespējamo iemeslu - ceļš uz Kaspijas jūru bija diezgan slikts - sākumā ļoti bedrains, vēlāk bija arī posms, kur izskatījās, ka galvenais transportlīdzeklis šeit ir traktori, bet beigās nācās lūgt galējā ciema iedzīvotājiem, lai līdz jūrai aizved ar laivu. Tiesa, ar tāda pakalpojuma lūgšanu nebijām rēķinājušies, tādēļ arī vienīgā līdzi paņemtā nauda bija 50 Eiro. Tos tad arī samaksājām par izvizināšanu un peldēšanos atklātā (bez niedrēm) Kaspijas jūrā.

Atgriezušies sakrāmējām visas mantas atpakaļ bobikā un devāmies pēc Betijas, kurai remontdarbi beidzot gāja uz beigām. Mums bija bijusi doma par jaunu radiatoru, jo vecais vairākās vietās suloja iepriekšējo smago pārbaudījumu dēļ, taču pēc remontmeistaru teiktā jauns UAZ radiators Atirau maksā 300 dolārus, tādēļ nolēmām palūgt sametināt veco.

Pēc remonta pārkravājam visas mantas nu jau abos bobikos, diemžēl izmetam ārā pusmaisu sakratījušos un sašķīdušu Latvijas kartupeļu, piepildām visas iepriekš dzīvoklī nepiepildītās plastmasas pudeles ar servisa krāna ūdeni (Atirau krāna ūdeni var dzert bez uztraukumiem), atvadāmies no remontmeistariem. Uzpildīšanās ar pārtiku, pienu, banāniem un enerģijas dzērieniem vietējā (maz)lielveikalā, un dodamies tumšajā ceļā. Pulkstenis ir ap pus9iem vakarā.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs.

Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

22.07.2008. Šeit nav skaistu pastkartīšu, toties jūtama sen mirušā Kostjas Ciolkovska klātbūtne- šeit ir gan viņa muzejs, gan viņam veltītā ekspozīcija Kosmonautikas muzejā, gan viņa kaps, kas atrodas viņa vārda nosauktā parka centrā. Parku apdzīvo pensionēta vecuma sievietes ar pilnu make-up un smalkām platmalēm. Raķešzinātnes pamatlicējs Ciolkovskis ne tikai būvēja dirižabļus un mācīja bērniem dabas zinātņu noslēpumus, bet arī bija pirmās padomju zinātniski fantastiskās filmas „Kosmiskais reiss” zinātniskais konsultants.

—–
Apskatījām muzeju ar dažādiem kosmiskajiem aparātiem, kuru identiskie dvīņi jau sen devušies kosmosā, vai arī kuri domāti kā prototipi nākotnes ceļojumu kuģiem. Atsevišķas vitrīnas veltītas Latvijas zinātniekiem Fridriham Canderam un akadēmiķim Keldišam. Ļoti interesanta likās ēdamā vitrīna – izrādās, ka kosmonautiem otrajās brokastīs bija paredzēts ēst centimetru lielos kubikos sadalītu Rīgas baltmaizi.

—–
Kalugas sabiedriskais transports izceļas ar īpaši mājīgu interjeru- saloni rotāti ar mākslīgiem ziediem un aizmugurējais stikls- ar sienas tepiķi. Par braucienu jāmaksā izkāpjot. Laipnā kontroliere gan teica, ka šāda sistēma atvieglo dzīvi zaķiem.

Vairāki vietējie mužiki man apjautājās vai tiesa, ka katrs otrais latvietis saistīts ar SS un fašismu un vai krievvalodīgo liktenis Latvijā ir TIK traģisks. Iepazinos arī ar vietējo autoritāti Sergeju, kuram augšžoklī bija 10 zelta zobi. Pēc šīm sarunām naktī sapņoju, ka SSieši mani pratina, spiežot ar metāla presi sirds rajonā. Uztrūkos no sapņa un konstatēju, ka es patiesi esmu piespiesta pie zemes- man virsū uzvēlās smagais telts biedrs Pēteris.

Vīriešiem ir sācies epilācijas trakums, Salvis noepilēja visas kājas, Pēteris arī darbojas šajā virzienā. Tikai lielākā daļa meiteņu bradā apkārt ar matainām kājām.

Vakar bijām ekskursijā uz Tulu. Man visiespaidīgākais likās milzīgais centrālais laukums, kurā gigantiskais granīta Ļenins sadzīvo ar balto pilsētas administrācijas ēku un skeiteru rampu. Ļenina skatiens katru dienu redz Tulas nākotni- stilīgos jauniešus ar skeitiem, divriteņiem, magnetofoniem un aliņiem. Laukuma otrajā pusē izvietota Tulas svēto katedrāle. Tā komunisms draudzīgi sadzīvo ar reliģiju un kapitālismu.

Patvāru un ieroču muzejos mēs netikām, jo pirmdienas tajos ir brīvdienas, toties atradām lielu senlaicīgu kinoteātri, kura priekštelpas bija rotātas ar goda dēļu stilā veidotām ekspozīcijām par tuliešiem- Otrā pasaules kara veterāniem un padomju kino mākslas pērlēm. Dežurante pastāstīja, ka kinoteātra dalībnieki sadarbojas ar vietējiem bērnu dārziem un rāda bērniem multenes par brīvu. Tulā nopirkām gardus prjanikus ar dažādiem pildījumiem.

Šodien beigsies abu bobiku remonts. Plānojam braukt bez apstājas līdz Sarātovai, kur caur couchsurfing sarunāju mūsu komandai pit-stopu. Meiteņu mašīna ir dziedoša, savukārt puiši klausās hītus pa radio.

Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to “super” ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas “U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ”, un devāmies prom.

Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.
Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4×4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:

+54° 30′ 43.56″, +36° 4′ 33.60″

Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.

Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.

Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.

Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.

Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.