Eclipse Tour 2008

Viktorija raksta:

Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.

Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.

Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.

Sāksim publicēt šeit un ne tikai šeit atmiņas par mūsu braucienu. Vika jau sarakstījusi dienasgrāmatu tālāk, tādēļ nekas cits neatliek, kā pastāstīt par pašu sākumu (ar pāris bildēm).

Bijām cerējuši izbraukt 14.jūlijā ap 7iem vakarā no Rīgas, taču kā jau pēc Mērfija likumiem stingrāk nospraustās (lasi - preses relīzē paziņotās) lietas nenotiek pēc dalībnieku gribēšanas. Raidījumam “Tautas balss” un avīzei “5 minūtes” nācās filmēt/fotografēt tikai vienu bobi un 5 dalībniekus, jo Salvis ar nepaspētiem darbiem un otru bobiku paredzētajā izbraukšanas brīdī joprojām atradās Mazsalacā. Iemesls - Lancia priekšējie beņķi priekš bobja izrādījās pa augstu, līdz ar to nācās pārmetināt, lai spētu starp stūri un krēslu ietilpt. Tā kā “meiteņu” bobikā nekādas tamlīdzīgas ekstras netika taisītas, bija arī mazāk problēmu. Visas mantas, kas vēlāk tika sadalītas uz abiem auto, gan Betijā satilpināt bija pagrūti.

Lai nu kā, ap pulksten deviņiem vakarā Salvis ar bobi bij klāt, pa to laiku paspējām uzlīmēt sponsoru uzlīmes, kā arī sazvanīties ar Daugavpili, lai sarunātu cilvēku Rīgā, kas spētu mums atdot iztulkotos, notariāli apstiprinātos dokumentus, ko dienas laikā bija aizmirsies paķert no tulkošanas kantora. Bučas, apskāvieni, bildēšana un atvadu mājieni, un abas ekipāžas atstāja VEF kultūras pili. Fiksi “ieskrējām” pie Salvja, tad pie Pēterīša, un devāmies uz Ogri, kur neparedzētiem gadījumiem cienījamā tempā tika saorganizēta pirts un 6 cilvēku izguldīšana.

Nākamajā rītā (15.07.2008) cēlāmies 5os, izmēģinājām sponsoru doto pārtiku (Daugavas piena produktus, BLC gaļu, Mārupes tomātus) un devāmies tālēs zilajās, precīzāk, biezajā miglā. Mārtiņš tā kārtīgi pirmo reizi iemēģināja bobika vadīšanu, tādēļ šī bija viena no tām retajām reizēm, kad meitenes brauciena laikā bija aizskrējušas nedaudz pa priekšu.

Ap pusdienlaiku bijām pie robežpunkta, nedaudz papļāpājām ar vienu no priekšā esošajām 17 holandiešu ekipāžām, kas devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm (Peking Challenge), piekārtojām bobikus un garlaikojāmies. Ap astoņiem vakarā beidzot bijām robežai pāri. Iespējams, ka holandieši jau robežsargus bija pietiekami nokaitinājuši, jo puišiem pietika tikai izkrāmēt no mašīnas kartupeļus, gurķus, sieru un pāris somas, lai robežsargi secinātu, ka arī šitie nav īsti normāli. Meitenēm pajautāja, ko mēs vedam. Atbildējām - principā to pašu, ko puiši - pārtiku, drēbes. Robežsardze jautāja - un kas vēl jums ir līdzi. Liene paskatījās, kas tad vēl tāds, un pateica, ka ģitāra. Ar to robežsardzei pietika - sieviete piegāja pie savas kolēģes pie lodziņa un ar šausmām teica (tulk.) - Nezinu, ko ar viņiem darīt… Viņiem tur ir ģitāra… Vēl var piebilst, ka mēs pārliecinoši stāstījām, ka dosimies uz Maskavu, jo Maskavas viesnīca Kuzminki bija galapunkts, kas minēts vīzām līdzi iedotajās paskaidrojošajās lapiņās.

Iepirkām saldējumu pirmajā tankštellē, sabildējāmies,

sapildījām lēto benzīnu un, vakaram laižoties pār Krievijas ceļiem, devāmies austrumu virzienā.

Vakar ap 22:30 ekspedīcijas dalibnieki biedzot sasniedza Rīgu, tikai divas dienas pēc sākotnēji plānotā aptuvenā ierakšanās laika. Bučas, mazliet sarunu un visi izklīda pa mājām, lai uzkrātu spēkus, apkopotu domas un dotos uz savām darba vietām (lielākajai daļai ekspedīcijas dalībnieku darbā bija jāierodas jau pirmdien). Lai arī ekspedīcija ir beigusies, šis emuārs savu eksistenci visticamāk vēl nebeigs, jo tuvākajā laikā paredzēts publicēt dalībnieku dienasgrāmatu. Dažas bildes no sagaidīšanas:

Šobrīd Novosibirskas Saules aptumsuma vērotāji varētu būt mazāk kā 200 km attālumā no Rīgas.

Viņi ziņo, ka aptuvenais ierašanās laiks Rīgā varētu būt no 21:00 līdz 22:00 (var arī būt vēlāk, tfu tfu tfu) pie VEF kultūras pils. Ja arī tu gribi redzēt sešus cilvēkus, kas nobraukuši aptuveni 11 000 kilometrus pa Krieviju un Kazahstānu ar “bobikiem” (UAZ), tad esi laipni gaidīts sagaidītāju pulkā.

Tiekamies pie VEF!

Dalībnieki sagaidīti

Braucēji Visumu ap sevi kustina ātrāk kā biju plānojis, prognozējamais ierašanās laiks ap 22:00. Laiks vēl tiks precizēts, kad braucēji būs tikuši līdz Ogrei.