Eclipse Tour 2008

Nākamajā dienā (25.jūlijā) bijām nolēmuši doties uz Kaspijas jūru. Iepriekšējā dienā Pēterim vietējie bija apjautājušies, kādēļ viņš staigā gariem matiem kā meitene - tas izskatoties pēc uzprasīšanās uz kautiņu. Pēteris kauties negribēja, tādēļ no rīta Vika viņam apgrieza matus.

Kamēr pie servisa puišiem noskaidrojām, ka remonts ieilgs līdz vakaram (nevis pulksten diviem, kā bij domāts iepriekš), Mārtiņš un Vika fotografēja un filmēja pilsētu.

Vēl līdz pusdienlaikam paplunčājāmies Urālas upē, kas Eiropu atdala no Āzijas un apēdām nevisai saldu arbūzu. Iepriekšējā dienā runājot ar vienu puisi pie servisa, uzzinājām, ka kaut arī viņam jau ir 19 gadi, viņš nekad nav bijis pie vien 40km attālumā esošās Kaspijas jūras. Vēlāk uzzinājām iespējamo iemeslu - ceļš uz Kaspijas jūru bija diezgan slikts - sākumā ļoti bedrains, vēlāk bija arī posms, kur izskatījās, ka galvenais transportlīdzeklis šeit ir traktori, bet beigās nācās lūgt galējā ciema iedzīvotājiem, lai līdz jūrai aizved ar laivu. Tiesa, ar tāda pakalpojuma lūgšanu nebijām rēķinājušies, tādēļ arī vienīgā līdzi paņemtā nauda bija 50 Eiro. Tos tad arī samaksājām par izvizināšanu un peldēšanos atklātā (bez niedrēm) Kaspijas jūrā.

Atgriezušies sakrāmējām visas mantas atpakaļ bobikā un devāmies pēc Betijas, kurai remontdarbi beidzot gāja uz beigām. Mums bija bijusi doma par jaunu radiatoru, jo vecais vairākās vietās suloja iepriekšējo smago pārbaudījumu dēļ, taču pēc remontmeistaru teiktā jauns UAZ radiators Atirau maksā 300 dolārus, tādēļ nolēmām palūgt sametināt veco.

Pēc remonta pārkravājam visas mantas nu jau abos bobikos, diemžēl izmetam ārā pusmaisu sakratījušos un sašķīdušu Latvijas kartupeļu, piepildām visas iepriekš dzīvoklī nepiepildītās plastmasas pudeles ar servisa krāna ūdeni (Atirau krāna ūdeni var dzert bez uztraukumiem), atvadāmies no remontmeistariem. Uzpildīšanās ar pārtiku, pienu, banāniem un enerģijas dzērieniem vietējā (maz)lielveikalā, un dodamies tumšajā ceļā. Pulkstenis ir ap pus9iem vakarā.

24. jūlijā šķērsojām Krievijas Kazahstānas robežu un devāmies Uraļskas virzienā. Jo augstāk kāpa Saule, jo vairāk varēja manīt, ka meiteņu bobika radiatoram tas diez ko nepatīk. Īsi pirms 100 grādu sasniegšanas stājamies malā skatīties - jā, radiators tek. Bez radiatora sūču aiztaisīšanas līdzekļa neko. Par laimi līdz Uraļskai bija palikuši vien kādi 10 kilometri. Uraļsku neapskatījām, taču radiatora līdzekli gan dabūjām - labāko, kāds jebkad jebkur, ieskaitot Latviju, bija manīts.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).

Top ziņa: Pēterim esot nogriezti mati, jo garās cirtas nepatīkot vietējiem musulmaņiem.

Vēl nav īsti skaidrs cik traki, taču viens no bobjiem ir iedzīvojies jaunās tehniskās ķibelēs. Domājams, ka nav tik traki, savādāk tas tiktu plašāk noziņots.

Ceļotāji šobrīd atrodoties ap Atiarau un braucot kā pa dienu tā pa nakti - nav brīnums, ka tehnika lūzt.

Norises karte.