Eclipse Tour 2008

(17.07.2008) Tā kā Salvja bobika motors nebija atdzīvināms, tam vajadzēja veikt kapitālo remontu. Vilkām auto uz ap 50km attālumā esošo pilsētu Kalugu un tuvākajā Gaz (bobikiem ir gaz, t.i. Volgas, motori) servisā meklējām kādu, kas mums varētu šai lietā palīdzēt,
diemžēl servisā visi meistari aizņemti uz vismaz nākamajām trim dienām. Tik ilgi negribējām gaidīt, stāstījām par savu problēmu, līdz viens no meistariem atcerējās par savu draugu – „motoristu” Valēriju.

Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to “super” ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas “U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ”, un devāmies prom.

Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.
Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4×4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:

+54° 30′ 43.56″, +36° 4′ 33.60″

Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.

Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ (”vadzis ir lūzis” 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas “izturību”:
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: “tie jau tādi sīkumi vien” un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!

Eclipse-Tour jeb Saules Aptumsuma Ceļojums, kurā trīs džeki un trīs džuses ar diviem bobikiem brauc pa Krieviju un Kazahstānu, apceļojot interesantas vietas ar mērķi nokļūt Novosibirskā, kur varēs vērot pilnu saules aptumsumu.

Šobrīd abiem bobikiem ir kapitāli atremontēti motori. Salvja bobikam - tāpēc, ka motors nobeidzās, Lienes bobikam “Betijai” - tāpēc, ka bija vecs un dalībnieki uztraucās par viņa dzīvotspēju. Dalībnieku mērķis tagad ir nokļūt līdz Uraļskas pilsētai Kazahstānā, kur arī tiks lemts vai iekavētais laiks netraucēs apmeklēt apskates objektus Arāla jūra un Baikonūras kosmodroms. Ja dalībnieki, nokļūstot Uraļskā, secinās, ka pārvietošanās ir bijusi par lēnu, tad ceļojums mainīs līdz šim nosprausto maršrutu un dosies uz Novosibirskas pusi.

Šodien kāds vai abi no bobikiem esot dabūjuši sodu kā arī kautko notriekuši pa ceļam. Acīmredzot tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks. Nav arī zināms vai sods ir saistīts ar notriekšanu. Šorīt no rīta esot izbraukts cauri Tambovai. Pēdējās ziņas aptuveni šodien divpadsmitos - esot Saratovā. Saratova ir aptuveni 1 500 kilometru attālumā no Rīgas, kas nozīmē, ka, kopš vakar bobiki tika dabūti no remonta, ir veikti aptuveni 700 km pa tiešo līniju. Reāli kopējā kilometrāža varētu būt jau ap vai pāri 2 000 kilometriem.

Par šo ceļojumu stāstīja podkāstā “Podkāsts numur 15″, ko veido Artūrs Mednis un Miks Latvis. Jāsaka, ka vadītāji nebija savos augstumos un lielākoties runāja par “kautkas kautkur brauks”, “jau brauc” un “īsti nezinu, kur viņi brauc”. Lielāka uzmanība tika pievērsta faktam, ka šajā braucienā piedalās divi blogeri - Pēteris Caune (cu, http://monkeyseemonkeydo.lv/) un Mārtiņš Bruņinieks (aiz.miga.lv). Patiesībā, lielākus vai mazākus blogus raksta gandrīz visi no dalībniekiem, izņemot operātori Viktoriju.

Plašāk par ceļojumu var uzzināt ceļojuma oficiālajā lapā http://flashmob.lv/eclipse, jaunākās ziņas var iegūt no twitter un aktuālāko notikumu apkopojumi pieejami šajā blogā.

Notikumiem var sekot līdzi arī skatot Google Maps karti, kas tiek regulāri atjaunota.

No 20+ cilvēkiem, kas minēti iepriekšējā ierakstā, kādi 6 ir visai nopietni, kādi 8 ir mazāk nopietni braucēji, bet pārējie visticamāk piedzīvojumus tikai lasīs. Tomēr tāpat vienmēr apziņot tik daudz cilvēku nevienu neaizmirstot varētu būt pagrūti. Tādēļ ieviesām listi iekš Gūglestantes azotes. Bet Gūglestantes azote izrādījās diezgan ērta arī informācijas uzkrāšanai, tādēļ lieki apkārt nespamojam un visu uzzināto info glabājam iekš googlegroup sadaļas “Pages” jeb Lapas. Info ir viegli labojams, papildināms, arī par pārskatāmības iespējām nevar sūdzēties, jo i lapu saraksts smuki attēlojas, i lapas pašas Html-ā var rakstīt.

Nākamais Gūgles veidotais pakalpojums, ko izmantojam, ir googlemaps un aplikācija GoogleEarth - iespēja ceļot pa pasauli, nepieceļoties no beņķa un neatejot no datora. Gribi apskatīt Ņujorku no augšas - lūdzu, te būs karte, un te - skats uz Empire State Building no gaisa balona. Gribi ieraudzīt Eifeļa torņa mesto ēnu - lūk, tas ir pavisam vienkārši. Gribi pajūsmināties par Lielā kanjona dziļumu - tad gan tev būs vai nu jābrauc uz turieni pašam, vai arī jāielādē datorā aplikācija GoogleEarth, kas spēj smuki parādīt arī pasaules reljefu. Mēs šīs abas programmiņas izmantojam maršruta plānošanai. Googlemaps diezgan precīzi spēj izstāstīt, kā no Rīgas būtu jābrauc uz Berlīni, taču diemžēl vēl nezina, kā no Rīgas nokļūt Saratovā, vai no Novosibirskas atpakaļ uz Rīgu, tādēļ maršrutu ar piedāvātajām iespējām zīmējam paši. Gan jau pēc laika tas parādīsies arī šajā lapā.

Kā procesā izrādījās, bez čata nekur - visi organiztoriskie jautājumi 90% gadījumu lemjas šādā veidā. Galvenokārt tiek izmantots atkal jau viens Google produkts - gtalk (sava veida alternatīva skype). Tas, ka bez čata nekur, pierādījās stāstā par pasākuma idejas autoru un vienu no galvenajiem organiztoriem. Viņš, atšķirībā no lielākās masas interesentu, nav vis datoriķis, bet gan biologs - attiecīgi dažādas IT nav tik tuvas kā pārējiem. Tā rezultātā liekas, ka viņš, lai arī svarīgs cilvēks, tomēr ir palicis ārpus galvenās informācijas aprites ceļa. Šķiet, ka labākais veids, kā tikt uz tā atpakaļ, būs pielāgoties tiem dīvainajiem cilvēkiem, kuri sevi par datoriķiem dēvē.

Tagad, kad kāda informācija jau ir iekrājusies (mērāma vairākās lapās ar tekstu un saitēm), radās doma, ka kaut kas būtu jāstāsta arī uz ārpusi, lai potenciālajiem trakajiem pasaules blandoņām būtu vēl kāds avots, kur gūt pieredzi un iespaidus. Tam tad arī ir paredzēts šis emuārs. Tiesa, tas noderēs arī mums, lai piefiksētu do-es un don’t-s iespējamajiem nākamajiem trakajiem braucieniem, kā arī, protams, lai vecumdienās vieglāk to mazbērniem stāstīt

Diez, kas būs nākamais šīs kompānijas pakalpojums, ko izmantosim?!