Archive for the ‘twitter’ Category

Dienasgrāmata: Virziens - Munaly

Monday, April 5th, 2010

Pa nakti tankojamies benzīntankā, kurā čum un mudž no sienāžiem - liekas, nav vietas uz asfalta, kur nebūtu kāds dzīvs vai mazāk dzīvs kukainis. Gaismiņai sākot aust, esam nupat iebraukuši tuksnesī/stepē un uzrakstām atvadu īsziņu uz twiteri. Tiesa, tai brīdī mes vēl nezinājām, ka bez jebkādiem sakariem ar pārējo cilvēci būsim gandrīz 2 dienas.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

Labākais atlants +46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Munaly

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

Dienasgrāmata: Uz Atirau, uz Kaspijas jūru

Wednesday, February 17th, 2010

24. jūlijā šķērsojām Krievijas Kazahstānas robežu un devāmies Uraļskas virzienā. Jo augstāk kāpa Saule, jo vairāk varēja manīt, ka meiteņu bobika radiatoram tas diez ko nepatīk. Īsi pirms 100 grādu sasniegšanas stājamies malā skatīties - jā, radiators tek. Bez radiatora sūču aiztaisīšanas līdzekļa neko. Par laimi līdz Uraļskai bija palikuši vien kādi 10 kilometri. Uraļsku neapskatījām, taču radiatora līdzekli gan dabūjām - labāko, kāds jebkad jebkur, ieskaitot Latviju, bija manīts.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Aitu pāreja

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Drošībā iekš Atirau

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).

Gribi iepazīt cilvēku - uzkāp kopā ar viņu kalnos

Thursday, August 7th, 2008

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ (”vadzis ir lūzis” 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas “izturību”:
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: “tie jau tādi sīkumi vien” un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!

Izmaiņas ziņu publikācijā

Thursday, August 7th, 2008

Ņemot vērā izmaiņas komandā (par pastāstīsim nākamajos ierakstos), turpmāk īsās ziņas no puišu ekipāžas tiks publicētas šeit: http://twitter.com/eclipsetour2
savukārt meiteņu ekipāža turpinās izmantot šo: http://twitter.com/eclipsetour

Devītā diena

Wednesday, July 23rd, 2008

Eclipse-Tour jeb Saules Aptumsuma Ceļojums, kurā trīs džeki un trīs džuses ar diviem bobikiem brauc pa Krieviju un Kazahstānu, apceļojot interesantas vietas ar mērķi nokļūt Novosibirskā, kur varēs vērot pilnu saules aptumsumu.

Šobrīd abiem bobikiem ir kapitāli atremontēti motori. Salvja bobikam - tāpēc, ka motors nobeidzās, Lienes bobikam “Betijai” - tāpēc, ka bija vecs un dalībnieki uztraucās par viņa dzīvotspēju. Dalībnieku mērķis tagad ir nokļūt līdz Uraļskas pilsētai Kazahstānā, kur arī tiks lemts vai iekavētais laiks netraucēs apmeklēt apskates objektus Arāla jūra un Baikonūras kosmodroms. Ja dalībnieki, nokļūstot Uraļskā, secinās, ka pārvietošanās ir bijusi par lēnu, tad ceļojums mainīs līdz šim nosprausto maršrutu un dosies uz Novosibirskas pusi.

Šodien kāds vai abi no bobikiem esot dabūjuši sodu kā arī kautko notriekuši pa ceļam. Acīmredzot tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks. Nav arī zināms vai sods ir saistīts ar notriekšanu. Šorīt no rīta esot izbraukts cauri Tambovai. Pēdējās ziņas aptuveni šodien divpadsmitos - esot Saratovā. Saratova ir aptuveni 1 500 kilometru attālumā no Rīgas, kas nozīmē, ka, kopš vakar bobiki tika dabūti no remonta, ir veikti aptuveni 700 km pa tiešo līniju. Reāli kopējā kilometrāža varētu būt jau ap vai pāri 2 000 kilometriem.

Par šo ceļojumu stāstīja podkāstā “Podkāsts numur 15″, ko veido Artūrs Mednis un Miks Latvis. Jāsaka, ka vadītāji nebija savos augstumos un lielākoties runāja par “kautkas kautkur brauks”, “jau brauc” un “īsti nezinu, kur viņi brauc”. Lielāka uzmanība tika pievērsta faktam, ka šajā braucienā piedalās divi blogeri - Pēteris Caune (cu, http://monkeyseemonkeydo.lv/) un Mārtiņš Bruņinieks (aiz.miga.lv). Patiesībā, lielākus vai mazākus blogus raksta gandrīz visi no dalībniekiem, izņemot operātori Viktoriju.

Plašāk par ceļojumu var uzzināt ceļojuma oficiālajā lapā http://flashmob.lv/eclipse, jaunākās ziņas var iegūt no twitter un aktuālāko notikumu apkopojumi pieejami šajā blogā.

Notikumiem var sekot līdzi arī skatot Google Maps karti, kas tiek regulāri atjaunota.