Archive for the ‘kazahstāna’ Category

Dienasgrāmata: Virziens - Munaly

Monday, April 5th, 2010

Pa nakti tankojamies benzīntankā, kurā čum un mudž no sienāžiem - liekas, nav vietas uz asfalta, kur nebūtu kāds dzīvs vai mazāk dzīvs kukainis. Gaismiņai sākot aust, esam nupat iebraukuši tuksnesī/stepē un uzrakstām atvadu īsziņu uz twiteri. Tiesa, tai brīdī mes vēl nezinājām, ka bez jebkādiem sakariem ar pārējo cilvēci būsim gandrīz 2 dienas.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

Labākais atlants +46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Munaly

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

Dienasgrāmata: Uz Atirau, uz Kaspijas jūru

Wednesday, February 17th, 2010

24. jūlijā šķērsojām Krievijas Kazahstānas robežu un devāmies Uraļskas virzienā. Jo augstāk kāpa Saule, jo vairāk varēja manīt, ka meiteņu bobika radiatoram tas diez ko nepatīk. Īsi pirms 100 grādu sasniegšanas stājamies malā skatīties - jā, radiators tek. Bez radiatora sūču aiztaisīšanas līdzekļa neko. Par laimi līdz Uraļskai bija palikuši vien kādi 10 kilometri. Uraļsku neapskatījām, taču radiatora līdzekli gan dabūjām - labāko, kāds jebkad jebkur, ieskaitot Latviju, bija manīts.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Aitu pāreja

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Drošībā iekš Atirau

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).

Dienasgrāmata: Cauri saulespuķēm uz Saratovu

Wednesday, February 17th, 2010

Pagājis jau vairāk kā gads, filma joprojām tikai top (nekādīgi neizdodas pasteidzināt Viku), taču nu vismaz ir skatāma “beta versija”.
Blogā sākotnēji vēlējos, lai katrs uzraksta pa gabaliņam, taču šī vēlme izgāzās - cilvēkiem vajagot iedvesmu, laiku un ko tik vēl ne. Šodien domājot par Kazahstānu pēc iekš guntis.lv lasītā atcerējos, ka man stāv nepublicēts stāsta turpinājuma melnraksts, kuru varētu atdot tautai. Šis stāsts turpinās tikai no Ru/Kz robežas - cu rakstīto stāstu par braucienu līdz robežai jau esam publicējuši: http://2008.eclipse-tour.org/2008/08/07/pieraksti-no-celotaju-diensagramatas/, taču lai viss stāsts ritētu pēc kārtas, pārpublicēšu to šeit un pievienošu arī pāris bildes.

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.Šķērsojam pārbrauktuvi

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs.
Viens vienīgs saulespuķu lauks
Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns. Kaķēns Zetes rokās

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

Pieraksti no ceļotāju diensagrāmatas

Thursday, August 7th, 2008

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs. Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

Septiņpadsmitā diena

Thursday, July 31st, 2008

Pēdējās ziņa no dalībniekiem - viņi tuvojas Pavlodarai. Novosibirskā viņiem jābut pirmajā augustā un tas ir rīt. Ņemot vērā kartē uz aci mēramo attālumu un to, kādā ātrumā dalībnieki veic ceļu - otrdien bija Kizilordā, šodien tuvu Pavlodarai - tad jāsecina, ka Novosibirskā viņi ieradīsies 1. augusta pēcpusdienā. Ja brauks visu nakti - tad no rīta. Vēl, protams, nav zināms cik ilgi būs jāsēž uz Kazahstānas-Krievijas robežas un vai neatgadīsies kādas ķibeles ar bobikiem.

Norises karte.