Archive for the ‘Kaspijas jūra’ Category

Dienasgrāmata: Virziens - Munaly

Monday, April 5th, 2010

Pa nakti tankojamies benzīntankā, kurā čum un mudž no sienāžiem - liekas, nav vietas uz asfalta, kur nebūtu kāds dzīvs vai mazāk dzīvs kukainis. Gaismiņai sākot aust, esam nupat iebraukuši tuksnesī/stepē un uzrakstām atvadu īsziņu uz twiteri. Tiesa, tai brīdī mes vēl nezinājām, ka bez jebkādiem sakariem ar pārējo cilvēci būsim gandrīz 2 dienas.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

Labākais atlants +46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Munaly

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

Dienasgrāmata: Atirau

Wednesday, March 3rd, 2010

Nākamajā dienā (25.jūlijā) bijām nolēmuši doties uz Kaspijas jūru. Iepriekšējā dienā Pēterim vietējie bija apjautājušies, kādēļ viņš staigā gariem matiem kā meitene - tas izskatoties pēc uzprasīšanās uz kautiņu. Pēteris kauties negribēja, tādēļ no rīta Vika viņam apgrieza matus.

Pirms Process

Kamēr pie servisa puišiem noskaidrojām, ka remonts ieilgs līdz vakaram (nevis pulksten diviem, kā bij domāts iepriekš), Mārtiņš un Vika fotografēja un filmēja pilsētu.

Lielā mošeja Atirau - mans lepnums

Vēl līdz pusdienlaikam paplunčājāmies Urālas upē, kas Eiropu atdala no Āzijas un apēdām nevisai saldu arbūzu. Iepriekšējā dienā runājot ar vienu puisi pie servisa, uzzinājām, ka kaut arī viņam jau ir 19 gadi, viņš nekad nav bijis pie vien 40km attālumā esošās Kaspijas jūras. Vēlāk uzzinājām iespējamo iemeslu - ceļš uz Kaspijas jūru bija diezgan slikts - sākumā ļoti bedrains, vēlāk bija arī posms, kur izskatījās, ka galvenais transportlīdzeklis šeit ir traktori, bet beigās nācās lūgt galējā ciema iedzīvotājiem, lai līdz jūrai aizved ar laivu. Tiesa, ar tāda pakalpojuma lūgšanu nebijām rēķinājušies, tādēļ arī vienīgā līdzi paņemtā nauda bija 50 Eiro. Tos tad arī samaksājām par izvizināšanu un peldēšanos atklātā (bez niedrēm) Kaspijas jūrā.

Urālas upe Ceļā uz Kaspijas jūru

Atgriezušies sakrāmējām visas mantas atpakaļ bobikā un devāmies pēc Betijas, kurai remontdarbi beidzot gāja uz beigām. Mums bija bijusi doma par jaunu radiatoru, jo vecais vairākās vietās suloja iepriekšējo smago pārbaudījumu dēļ, taču pēc remontmeistaru teiktā jauns UAZ radiators Atirau maksā 300 dolārus, tādēļ nolēmām palūgt sametināt veco.

Pēc remonta pārkravājam visas mantas nu jau abos bobikos, diemžēl izmetam ārā pusmaisu sakratījušos un sašķīdušu Latvijas kartupeļu, piepildām visas iepriekš dzīvoklī nepiepildītās plastmasas pudeles ar servisa krāna ūdeni (Atirau krāna ūdeni var dzert bez uztraukumiem), atvadāmies no remontmeistariem. Uzpildīšanās ar pārtiku, pienu, banāniem un enerģijas dzērieniem vietējā (maz)lielveikalā, un dodamies tumšajā ceļā. Pulkstenis ir ap pus9iem vakarā.

Dienasgrāmata: Uz Atirau, uz Kaspijas jūru

Wednesday, February 17th, 2010

24. jūlijā šķērsojām Krievijas Kazahstānas robežu un devāmies Uraļskas virzienā. Jo augstāk kāpa Saule, jo vairāk varēja manīt, ka meiteņu bobika radiatoram tas diez ko nepatīk. Īsi pirms 100 grādu sasniegšanas stājamies malā skatīties - jā, radiators tek. Bez radiatora sūču aiztaisīšanas līdzekļa neko. Par laimi līdz Uraļskai bija palikuši vien kādi 10 kilometri. Uraļsku neapskatījām, taču radiatora līdzekli gan dabūjām - labāko, kāds jebkad jebkur, ieskaitot Latviju, bija manīts.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Aitu pāreja

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Drošībā iekš Atirau

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).

Piecpadsmitā diena

Tuesday, July 29th, 2008

Pēc trīs dienu klusēšanas izrādās, ka ceļotāji ir sekmīgi izbraukuši cauri stepei-tuksnesim pie Arāla jūras. Vienīgais ziņotais ievainojums - vienam no bobikiem nomainīta motora galvas blīve.

Tuksnesī esot nogaršots kamieļmātes piens. Visi esot nopeldējušies Arāla un Kaspijas jūrās.

Pēdējā ziņotā atrašanās vieta - Kizilorda, kas ir tuvu pie Baikonūras.