Eclipse Tour 2008

Nākamajā dienā (25.jūlijā) bijām nolēmuši doties uz Kaspijas jūru. Iepriekšējā dienā Pēterim vietējie bija apjautājušies, kādēļ viņš staigā gariem matiem kā meitene - tas izskatoties pēc uzprasīšanās uz kautiņu. Pēteris kauties negribēja, tādēļ no rīta Vika viņam apgrieza matus.

Kamēr pie servisa puišiem noskaidrojām, ka remonts ieilgs līdz vakaram (nevis pulksten diviem, kā bij domāts iepriekš), Mārtiņš un Vika fotografēja un filmēja pilsētu.

Vēl līdz pusdienlaikam paplunčājāmies Urālas upē, kas Eiropu atdala no Āzijas un apēdām nevisai saldu arbūzu. Iepriekšējā dienā runājot ar vienu puisi pie servisa, uzzinājām, ka kaut arī viņam jau ir 19 gadi, viņš nekad nav bijis pie vien 40km attālumā esošās Kaspijas jūras. Vēlāk uzzinājām iespējamo iemeslu - ceļš uz Kaspijas jūru bija diezgan slikts - sākumā ļoti bedrains, vēlāk bija arī posms, kur izskatījās, ka galvenais transportlīdzeklis šeit ir traktori, bet beigās nācās lūgt galējā ciema iedzīvotājiem, lai līdz jūrai aizved ar laivu. Tiesa, ar tāda pakalpojuma lūgšanu nebijām rēķinājušies, tādēļ arī vienīgā līdzi paņemtā nauda bija 50 Eiro. Tos tad arī samaksājām par izvizināšanu un peldēšanos atklātā (bez niedrēm) Kaspijas jūrā.

Atgriezušies sakrāmējām visas mantas atpakaļ bobikā un devāmies pēc Betijas, kurai remontdarbi beidzot gāja uz beigām. Mums bija bijusi doma par jaunu radiatoru, jo vecais vairākās vietās suloja iepriekšējo smago pārbaudījumu dēļ, taču pēc remontmeistaru teiktā jauns UAZ radiators Atirau maksā 300 dolārus, tādēļ nolēmām palūgt sametināt veco.

Pēc remonta pārkravājam visas mantas nu jau abos bobikos, diemžēl izmetam ārā pusmaisu sakratījušos un sašķīdušu Latvijas kartupeļu, piepildām visas iepriekš dzīvoklī nepiepildītās plastmasas pudeles ar servisa krāna ūdeni (Atirau krāna ūdeni var dzert bez uztraukumiem), atvadāmies no remontmeistariem. Uzpildīšanās ar pārtiku, pienu, banāniem un enerģijas dzērieniem vietējā (maz)lielveikalā, un dodamies tumšajā ceļā. Pulkstenis ir ap pus9iem vakarā.

24. jūlijā šķērsojām Krievijas Kazahstānas robežu un devāmies Uraļskas virzienā. Jo augstāk kāpa Saule, jo vairāk varēja manīt, ka meiteņu bobika radiatoram tas diez ko nepatīk. Īsi pirms 100 grādu sasniegšanas stājamies malā skatīties - jā, radiators tek. Bez radiatora sūču aiztaisīšanas līdzekļa neko. Par laimi līdz Uraļskai bija palikuši vien kādi 10 kilometri. Uraļsku neapskatījām, taču radiatora līdzekli gan dabūjām - labāko, kāds jebkad jebkur, ieskaitot Latviju, bija manīts.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).

(17.07.2008) Tā kā Salvja bobika motors nebija atdzīvināms, tam vajadzēja veikt kapitālo remontu. Vilkām auto uz ap 50km attālumā esošo pilsētu Kalugu un tuvākajā Gaz (bobikiem ir gaz, t.i. Volgas, motori) servisā meklējām kādu, kas mums varētu šai lietā palīdzēt,
diemžēl servisā visi meistari aizņemti uz vismaz nākamajām trim dienām. Tik ilgi negribējām gaidīt, stāstījām par savu problēmu, līdz viens no meistariem atcerējās par savu draugu – „motoristu” Valēriju.

Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to “super” ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas “U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ”, un devāmies prom.

Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.
Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4×4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:

+54° 30′ 43.56″, +36° 4′ 33.60″

Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.

Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.

Viktorija raksta:

Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.

Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.

Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ (”vadzis ir lūzis” 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas “izturību”:
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: “tie jau tādi sīkumi vien” un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!