Eclipse Tour 2008

Pagājis jau vairāk kā gads, filma joprojām tikai top (nekādīgi neizdodas pasteidzināt Viku), taču nu vismaz ir skatāma “beta versija”.
Blogā sākotnēji vēlējos, lai katrs uzraksta pa gabaliņam, taču šī vēlme izgāzās - cilvēkiem vajagot iedvesmu, laiku un ko tik vēl ne. Šodien domājot par Kazahstānu pēc iekš guntis.lv lasītā atcerējos, ka man stāv nepublicēts stāsta turpinājuma melnraksts, kuru varētu atdot tautai. Šis stāsts turpinās tikai no Ru/Kz robežas - cu rakstīto stāstu par braucienu līdz robežai jau esam publicējuši: http://2008.eclipse-tour.org/2008/08/07/pieraksti-no-celotaju-diensagramatas/, taču lai viss stāsts ritētu pēc kārtas, pārpublicēšu to šeit un pievienošu arī pāris bildes.

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs.

Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

No Vikas dienasgrāmatas ar manu iespraudumu par muzeju

22.07.2008. Šeit nav skaistu pastkartīšu, toties jūtama sen mirušā Kostjas Ciolkovska klātbūtne- šeit ir gan viņa muzejs, gan viņam veltītā ekspozīcija Kosmonautikas muzejā, gan viņa kaps, kas atrodas viņa vārda nosauktā parka centrā. Parku apdzīvo pensionēta vecuma sievietes ar pilnu make-up un smalkām platmalēm. Raķešzinātnes pamatlicējs Ciolkovskis ne tikai būvēja dirižabļus un mācīja bērniem dabas zinātņu noslēpumus, bet arī bija pirmās padomju zinātniski fantastiskās filmas „Kosmiskais reiss” zinātniskais konsultants.

—–
Apskatījām muzeju ar dažādiem kosmiskajiem aparātiem, kuru identiskie dvīņi jau sen devušies kosmosā, vai arī kuri domāti kā prototipi nākotnes ceļojumu kuģiem. Atsevišķas vitrīnas veltītas Latvijas zinātniekiem Fridriham Canderam un akadēmiķim Keldišam. Ļoti interesanta likās ēdamā vitrīna – izrādās, ka kosmonautiem otrajās brokastīs bija paredzēts ēst centimetru lielos kubikos sadalītu Rīgas baltmaizi.

—–
Kalugas sabiedriskais transports izceļas ar īpaši mājīgu interjeru- saloni rotāti ar mākslīgiem ziediem un aizmugurējais stikls- ar sienas tepiķi. Par braucienu jāmaksā izkāpjot. Laipnā kontroliere gan teica, ka šāda sistēma atvieglo dzīvi zaķiem.

Vairāki vietējie mužiki man apjautājās vai tiesa, ka katrs otrais latvietis saistīts ar SS un fašismu un vai krievvalodīgo liktenis Latvijā ir TIK traģisks. Iepazinos arī ar vietējo autoritāti Sergeju, kuram augšžoklī bija 10 zelta zobi. Pēc šīm sarunām naktī sapņoju, ka SSieši mani pratina, spiežot ar metāla presi sirds rajonā. Uztrūkos no sapņa un konstatēju, ka es patiesi esmu piespiesta pie zemes- man virsū uzvēlās smagais telts biedrs Pēteris.

Vīriešiem ir sācies epilācijas trakums, Salvis noepilēja visas kājas, Pēteris arī darbojas šajā virzienā. Tikai lielākā daļa meiteņu bradā apkārt ar matainām kājām.

Vakar bijām ekskursijā uz Tulu. Man visiespaidīgākais likās milzīgais centrālais laukums, kurā gigantiskais granīta Ļenins sadzīvo ar balto pilsētas administrācijas ēku un skeiteru rampu. Ļenina skatiens katru dienu redz Tulas nākotni- stilīgos jauniešus ar skeitiem, divriteņiem, magnetofoniem un aliņiem. Laukuma otrajā pusē izvietota Tulas svēto katedrāle. Tā komunisms draudzīgi sadzīvo ar reliģiju un kapitālismu.

Patvāru un ieroču muzejos mēs netikām, jo pirmdienas tajos ir brīvdienas, toties atradām lielu senlaicīgu kinoteātri, kura priekštelpas bija rotātas ar goda dēļu stilā veidotām ekspozīcijām par tuliešiem- Otrā pasaules kara veterāniem un padomju kino mākslas pērlēm. Dežurante pastāstīja, ka kinoteātra dalībnieki sadarbojas ar vietējiem bērnu dārziem un rāda bērniem multenes par brīvu. Tulā nopirkām gardus prjanikus ar dažādiem pildījumiem.

Šodien beigsies abu bobiku remonts. Plānojam braukt bez apstājas līdz Sarātovai, kur caur couchsurfing sarunāju mūsu komandai pit-stopu. Meiteņu mašīna ir dziedoša, savukārt puiši klausās hītus pa radio.

(17.07.2008) Tā kā Salvja bobika motors nebija atdzīvināms, tam vajadzēja veikt kapitālo remontu. Vilkām auto uz ap 50km attālumā esošo pilsētu Kalugu un tuvākajā Gaz (bobikiem ir gaz, t.i. Volgas, motori) servisā meklējām kādu, kas mums varētu šai lietā palīdzēt,
diemžēl servisā visi meistari aizņemti uz vismaz nākamajām trim dienām. Tik ilgi negribējām gaidīt, stāstījām par savu problēmu, līdz viens no meistariem atcerējās par savu draugu – „motoristu” Valēriju.

Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to “super” ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas “U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ”, un devāmies prom.

Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.
Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4×4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:

+54° 30′ 43.56″, +36° 4′ 33.60″

Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.

Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.

Ceļotāji vēl arvien nav tikuši ārā no Kalugas bobika remonta dēļ. Aiz garlaicības tikusi nomainīta apmetne, šobrīd tā atrodas Okas upes krastā pļavas vidū. No satelītkartēm šķiet, ka varētu būt labs skats uz pilsētu. Pēc Kalugas laika ziņām - turpmākās dienas būs siltas un saulainas.

Bez vietējo alus produktu testēšanas, dalībnieki šodien plāno doties ekskursijā uz Tulu, kas atrodas netālu.

Nākamā diena, kad ceļojums varētu pakustēties uz priekšu (bobiks varētu būt saremontēts) ir rīt, otrdienā. Gaidām jaunumus vai ceļojums turpināsies.

Norises karte.

Salvja bobika motors beidzot esot izjaukts un tiekot veikts “kapitālais remonts”. Tiekot apsvērta arī doma pie viena salabot arī otra bobika - Betijas - motoru, lai gan līdz Latvijai nav nonākusi informācija, kāpēc ir šāda nepieciešamība. Iespējams, tiek izteikti drūmi minējumi, ka arī pagaidām ejošais motors var piedzīvot līdzīgu likteni, tāpēc drošības pēc varētu pārbaudīt motora stāvokli.

Dalībnieki iestrēgšot Kalugas pilsētas apkaimē līdz sestdienai, remontējot Salvja bobika motoru. Ja netiks remontēts arī otrs bobiks, tad jau rīt brauciens turpināsies. Dzīvošana notiek teltīs, pieņemu, ka ne pašas pilsētas centrā. Strauji izsīkstot gaļas, siera, jogurta krājumi, tāpēc tikšot veikta iepirkšanās tūre pa vietējiem veikaliem vai tirgu.

Norises karte.