Archive for the ‘maršruts’ Category

Dienasgrāmata: Virziens - Munaly

Monday, April 5th, 2010

Pa nakti tankojamies benzīntankā, kurā čum un mudž no sienāžiem - liekas, nav vietas uz asfalta, kur nebūtu kāds dzīvs vai mazāk dzīvs kukainis. Gaismiņai sākot aust, esam nupat iebraukuši tuksnesī/stepē un uzrakstām atvadu īsziņu uz twiteri. Tiesa, tai brīdī mes vēl nezinājām, ka bez jebkādiem sakariem ar pārējo cilvēci būsim gandrīz 2 dienas.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

Labākais atlants +46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Munaly

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

Dienasgrāmata: Cauri saulespuķēm uz Saratovu

Wednesday, February 17th, 2010

Pagājis jau vairāk kā gads, filma joprojām tikai top (nekādīgi neizdodas pasteidzināt Viku), taču nu vismaz ir skatāma “beta versija”.
Blogā sākotnēji vēlējos, lai katrs uzraksta pa gabaliņam, taču šī vēlme izgāzās - cilvēkiem vajagot iedvesmu, laiku un ko tik vēl ne. Šodien domājot par Kazahstānu pēc iekš guntis.lv lasītā atcerējos, ka man stāv nepublicēts stāsta turpinājuma melnraksts, kuru varētu atdot tautai. Šis stāsts turpinās tikai no Ru/Kz robežas - cu rakstīto stāstu par braucienu līdz robežai jau esam publicējuši: http://2008.eclipse-tour.org/2008/08/07/pieraksti-no-celotaju-diensagramatas/, taču lai viss stāsts ritētu pēc kārtas, pārpublicēšu to šeit un pievienošu arī pāris bildes.

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.Šķērsojam pārbrauktuvi

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs.
Viens vienīgs saulespuķu lauks
Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns. Kaķēns Zetes rokās

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

Devītā diena

Wednesday, July 23rd, 2008

Eclipse-Tour jeb Saules Aptumsuma Ceļojums, kurā trīs džeki un trīs džuses ar diviem bobikiem brauc pa Krieviju un Kazahstānu, apceļojot interesantas vietas ar mērķi nokļūt Novosibirskā, kur varēs vērot pilnu saules aptumsumu.

Šobrīd abiem bobikiem ir kapitāli atremontēti motori. Salvja bobikam - tāpēc, ka motors nobeidzās, Lienes bobikam “Betijai” - tāpēc, ka bija vecs un dalībnieki uztraucās par viņa dzīvotspēju. Dalībnieku mērķis tagad ir nokļūt līdz Uraļskas pilsētai Kazahstānā, kur arī tiks lemts vai iekavētais laiks netraucēs apmeklēt apskates objektus Arāla jūra un Baikonūras kosmodroms. Ja dalībnieki, nokļūstot Uraļskā, secinās, ka pārvietošanās ir bijusi par lēnu, tad ceļojums mainīs līdz šim nosprausto maršrutu un dosies uz Novosibirskas pusi.

Šodien kāds vai abi no bobikiem esot dabūjuši sodu kā arī kautko notriekuši pa ceļam. Acīmredzot tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks. Nav arī zināms vai sods ir saistīts ar notriekšanu. Šorīt no rīta esot izbraukts cauri Tambovai. Pēdējās ziņas aptuveni šodien divpadsmitos - esot Saratovā. Saratova ir aptuveni 1 500 kilometru attālumā no Rīgas, kas nozīmē, ka, kopš vakar bobiki tika dabūti no remonta, ir veikti aptuveni 700 km pa tiešo līniju. Reāli kopējā kilometrāža varētu būt jau ap vai pāri 2 000 kilometriem.

Par šo ceļojumu stāstīja podkāstā “Podkāsts numur 15″, ko veido Artūrs Mednis un Miks Latvis. Jāsaka, ka vadītāji nebija savos augstumos un lielākoties runāja par “kautkas kautkur brauks”, “jau brauc” un “īsti nezinu, kur viņi brauc”. Lielāka uzmanība tika pievērsta faktam, ka šajā braucienā piedalās divi blogeri - Pēteris Caune (cu, http://monkeyseemonkeydo.lv/) un Mārtiņš Bruņinieks (aiz.miga.lv). Patiesībā, lielākus vai mazākus blogus raksta gandrīz visi no dalībniekiem, izņemot operātori Viktoriju.

Plašāk par ceļojumu var uzzināt ceļojuma oficiālajā lapā http://flashmob.lv/eclipse, jaunākās ziņas var iegūt no twitter un aktuālāko notikumu apkopojumi pieejami šajā blogā.

Notikumiem var sekot līdzi arī skatot Google Maps karti, kas tiek regulāri atjaunota.

Kā Gūgle mums dzīvi dara vieglāku

Wednesday, October 17th, 2007

No 20+ cilvēkiem, kas minēti iepriekšējā ierakstā, kādi 6 ir visai nopietni, kādi 8 ir mazāk nopietni braucēji, bet pārējie visticamāk piedzīvojumus tikai lasīs. Tomēr tāpat vienmēr apziņot tik daudz cilvēku nevienu neaizmirstot varētu būt pagrūti. Tādēļ ieviesām listi iekš Gūglestantes azotes. Bet Gūglestantes azote izrādījās diezgan ērta arī informācijas uzkrāšanai, tādēļ lieki apkārt nespamojam un visu uzzināto info glabājam iekš googlegroup sadaļas “Pages” jeb Lapas. Info ir viegli labojams, papildināms, arī par pārskatāmības iespējām nevar sūdzēties, jo i lapu saraksts smuki attēlojas, i lapas pašas Html-ā var rakstīt.

Nākamais Gūgles veidotais pakalpojums, ko izmantojam, ir googlemaps un aplikācija GoogleEarth - iespēja ceļot pa pasauli, nepieceļoties no beņķa un neatejot no datora. Gribi apskatīt Ņujorku no augšas - lūdzu, te būs karte, un te - skats uz Empire State Building no gaisa balona. Gribi ieraudzīt Eifeļa torņa mesto ēnu - lūk, tas ir pavisam vienkārši. Gribi pajūsmināties par Lielā kanjona dziļumu - tad gan tev būs vai nu jābrauc uz turieni pašam, vai arī jāielādē datorā aplikācija GoogleEarth, kas spēj smuki parādīt arī pasaules reljefu. Mēs šīs abas programmiņas izmantojam maršruta plānošanai. Googlemaps diezgan precīzi spēj izstāstīt, no Rīgas būtu jābrauc uz Berlīni, taču diemžēl vēl nezina, kā no Rīgas nokļūt Saratovā, vai no Novosibirskas atpakaļ uz Rīgu, tādēļ maršrutu ar piedāvātajām iespējām zīmējam paši. Gan jau pēc laika tas parādīsies arī šajā lapā.

Kā procesā izrādījās, bez čata nekur - visi organiztoriskie jautājumi 90% gadījumu lemjas šādā veidā. Galvenokārt tiek izmantots atkal jau viens Google produkts - gtalk (sava veida alternatīva skype). Tas, ka bez čata nekur, pierādījās stāstā par pasākuma idejas autoru un vienu no galvenajiem organiztoriem. Viņš, atšķirībā no lielākās masas interesentu, nav vis datoriķis, bet gan biologs - attiecīgi dažādas IT nav tik tuvas kā pārējiem. Tā rezultātā liekas, ka viņš, lai arī svarīgs cilvēks, tomēr ir palicis ārpus galvenās informācijas aprites ceļa. Šķiet, ka labākais veids, kā tikt uz tā atpakaļ, būs pielāgoties tiem dīvainajiem cilvēkiem, kuri sevi par datoriķiem dēvē.

Tagad, kad kāda informācija jau ir iekrājusies (mērāma vairākās lapās ar tekstu un saitēm), radās doma, ka kaut kas būtu jāstāsta arī uz ārpusi, lai potenciālajiem trakajiem pasaules blandoņām būtu vēl kāds avots, kur gūt pieredzi un iespaidus. Tam tad arī ir paredzēts šis emuārs. Tiesa, tas noderēs arī mums, lai piefiksētu do-es un don’t-s iespējamajiem nākamajiem trakajiem braucieniem, kā arī, protams, lai vecumdienās vieglāk to mazbērniem stāstīt :)

Diez, kas būs nākamais šīs kompānijas pakalpojums, ko izmantosim?!