Eclipse Tour 2008

Pagājis jau vairāk kā gads, filma joprojām tikai top (nekādīgi neizdodas pasteidzināt Viku), taču nu vismaz ir skatāma “beta versija”.
Blogā sākotnēji vēlējos, lai katrs uzraksta pa gabaliņam, taču šī vēlme izgāzās - cilvēkiem vajagot iedvesmu, laiku un ko tik vēl ne. Šodien domājot par Kazahstānu pēc iekš guntis.lv lasītā atcerējos, ka man stāv nepublicēts stāsta turpinājuma melnraksts, kuru varētu atdot tautai. Šis stāsts turpinās tikai no Ru/Kz robežas - cu rakstīto stāstu par braucienu līdz robežai jau esam publicējuši: http://2008.eclipse-tour.org/2008/08/07/pieraksti-no-celotaju-diensagramatas/, taču lai viss stāsts ritētu pēc kārtas, pārpublicēšu to šeit un pievienošu arī pāris bildes.

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs.

Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

Viktorija raksta:

Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.

Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.

Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.

Pēc 3 dienu bakstīšanas, ka jāsataisa Kazahstānas vīza un nākamo divu dienu izmisīgas ik-pa-stundai zvanīšanas Gatim, viņš beidzot atzvanīja, lai paziņotu, ka zem kājām zudis pamats un viņš nevar doties līdzi. Ja nākamā viņa ziņa aiz šī uzreiz nebūtu, ka viņš ir arī atradis mums vietā līdzbraucēju operatori, tad drošivien niknumam nebūtu gala. Tagad meitenei Viktorijai ir jāpaspēj 6arpus darba dienu laikā uztaisīt divas vīzas. Protams, tādā īsā laikā tas ir dārgi bez gala, bet šeit par laimi, Gatis atbalsta savu aizstājēju. Diemžēl 6 darba dienu laikā tūrfirma teicās nepaspēšot, taču pirmdien, izbraukšanas dienā abām vīzām vajadzētu būt pasē. Izbraukšanu gan tas aizkavēs par vairāk kā pus dienu (pēc pēdējiem datiem izbraucam 14. datuma pievakarē, informācija sekos).

Aprakstiņu par Viktoriju tagad var izlasīt arī mūsu mājasapā, tāpat pamainījies vecumu intervāls - esam kļuvuši jaunāki :), t.i. “jaunieši vecumā no 21 līdz 25 gadiem”. Mums būs arī sava “čiku” mašīna ar 4 meitenēm (Betiju ieskaitot). Kā operatorei Viktorijai šis būs lielākais projekts viņas karjerā. Cerams, ka viss izdosies!