2008. gada 11. bebruāris ieies vēsturē kā diena, kad pirmo reizi savā apzinīgajā mūžā tapu par oficiālu auto īpašnieku. Aplausi jums un aplausi mums - mūsu ekspedīcijai ir piepulcējies mūsu pirmais dzelzs rumaks. 7 vietas (minivens), kabriolets, 4×4, gaišs ādas salons, pūkaini sēdekļi, klimata kontrole tāda, ka var alu atdzesēt.. 
slavēt un slavēt.. Bet nu katru stāstu ir jāsāk no sākuma un nu lūk.
Agri pirmdienas rītā, akurāt 6:00 jau mani tramdīja ļaunais Māris ar ļauno Līgu un neļāva gulēt itin nemaz - iekrāva iekš melna BMW markas auto un veda prom uz Jēkabpili, kur pie CSDD bija sarunāta tikšanās ar līdzšinējo auto saimnieku.
Ieradāmies galā ap deviņiem, sazvanījāmies ar onkulīti, kurš iepriecināja mūs ar to, ka esot iemetis iekš auto vēl četras riepas un kasti ar visādiem citādiem sīkumiem, ko priecīgs dodot auto līdzi, nogaidījāmies šamo pusstundu un nu ņēmāmies sperties iekšā mašīnīti reģistrēt.
Paņēmām numuriņus, samaksājām, iespērāmies pie operatora, vai kā tos darbiniekus sauc, un saņēmām prieka vēsti - salīdzināšanas izziņa esot derīga tikai vienu reizi un ir jau izmantota. Jau mazliet paspēju sanervozēties, kad onkulītis uzsita dūri galdā, noteica “braucam!”, iekrāva puisieti mašīnā un veda vēlreizi līdzināt numurus. Tā nu vēl stundu nonīkuši Jēkabpilī beigu beigās tikām veikt sakrālo pārreģistrēšanas aktu un norēķināties. Nepienāca ne pulkstenis 12, kad dabūjām arī apdrošināšanu un atļauju aizdoties uz Aizkraukli, lai probētu iziet tehnisko, un laidām uz Ļaudonu savākt pašu bobi.
Saimnieks nododot mumsim auto, bažīgi ielika tajā trosi - ja nu noder, kā sacīt jāsaka. (Paldies, saimniek, par trosi ;))
Tagad sākas pats interesantākais. 
Mūsdienās iemācīties braukt ar auto un braukt ar bobiku noteikti nava viens un tas pats. Pirmās divas minūtes tika veltītas, lai saprastu, kurā brīdī ātrumpārslēgs atrodas neitrālajā, bet pirmie 500 metri līdz benzīntankam tika izmantoti, lai intensīvi apgūtu, ko dara katrs slēdzītis un kloķītis auto salonā. Šim te askētiskajam 74 gada auto to gan nav daudz, bet ja arī pie kāda ir kas uzrakstīts, tad tas ir vai nu izdzisis, vai ari gaužām neinformatīvs. Tuvos un tālos ugņus vispār pārslēdz ar pogu, kura atrodas kaut kur blakām sajūgam - esot pat tīri ērti - ar kāju.
Pirmajā piegājienā gan tālāk par 6 km no Ļaudonas netikām - empīriskā ceļā atklājām, ka TĀ sarkanā lampiņa nozīmē, ka auto ir pārkarsis. Un kaut ari steidzīgi metāmies viņu glābt no šī nepatīkamā stāvokļa, mašīnīte tomēr izdarīja atentātu pret vadītāju mēģinot noplaucēt Mārim uzacis no sejas nost. Tikpat empīriskā ceļā atklājām, ka TĀ zaļā lampiņa, kas mirgo, ir pagrieziens, jo pienāca zvans no astē braucošā bmw ar jautājumu, vai mēs kādreiz plānojam šamo arī izslēgt.
Mēginot sev iestāstīt, ka līdz Aizkrauklei tiksim bez atsalušiem locekļiem un nepieciešamas to amputācijas, ieslīgu filozofiskās pārdomās par to, ka man nebija ienācis prātā, ka viens auto spēj izdvest tik daudz un dažādas skaņas vienlaicīgi. Rēca lauva, pa bedrēm lēkāja kā ķengurs, klakšķēja, brakšķēja un gārdza. Pārmeklējām vēlreiz salonu lūkojot atrast bobika izslavēto klimata kontroli, atradām kloķi, ko pagriežot auto sāk kaukt vēl trakāk nekā jebkura moderna pretaizdzīšanas signalizācija, un no domas par siltumu atvadījāmies.
Bija arī lietas, ko empīriskā ceļā noskaidrot neizdevās un nācās zvanīt speciālistiem - piemēram, kad tad īsti ir pieslēgts tas priekšējais tilts - kad mašīna gaudo vai arī, kad vibrē? Kas nav braucis ar bobi, tas arī netiks skaidrībā.
Pēc pusstundas, kad sāka uzmākties doma piestāt malā un izkāpt no mašīnas sasildīties, atradām auto salonā vēl vienu kloķi, kura nozīme (kā jau visiem viņiem) bija miglā tīta, tapē vienlaicīgi izmantojot supportu pa telefonu, kā ari zinātniskās pirkstbakstīšanas metodi, atklājām atslēgu uz ja ne siltumu iekš auto, tad vismaz caurvēja neesamību. Paspējām jau sapriecāties, bet ari tam bija savas sekas. Krasi sāka pasliktināties laikapstākļi un redzamība - šķiet, ka slapjajam sniedziņam bija pievienojusies ari migla, bet no vecajiem logu tīrītājiem labuma pilnīgi nekāda. Pieplakuši logam un sakoncentrējuši visus maņas orgānus (izņemot ausis - tās bija aizņemtas), pa ceļu dudinājām ne ātrāk kā 70km/h kādu brīdi, līdz drīzāk instinktīvi, nekā ar prātu domājot sāku tīrīt priekšējo stiklu un bubināt, vai tik šams nav aizsvīdis. Pēc pusminūtes redzamība bija atgriezusies, laikapstākļi krasi uzlabojušies un smieklu šalts noklusinājusi pat motora rēkoņu.
Atlikušais ceļš pa šoseju līdz Aizkrauklei tika aizvadīts bez nopietniem incidentiem trenējot balsi, lai var pārbrēkt auto un smejot par to, ko gan tie auto vadītāji, kas nesas mums garām uz 120, domā par to blondīni bembī, kas velkas aiz bobika uz 80 un pat nejēdz šamo apdzīt.
Tehniskās apskates punktā ieradāmies pēc trijiem. Izmantojām izdevību nogrūst kkur saražotos savus atkritumus - papīra kafijas krūzītes un šokolādes papīrīšus. Atklājām, ka esam dabūjuši vēl pāris bonusus, par kuriem neko nezinājam - āmuru, plaķenes, pindzeli un kurbuli Nogaidījušies labi garā rindā, ap pieciem iedzinām savu brīnumu dusmīga paskata puisīša nagos. Rezultāts - slimības lapā 4 ieraksti. Šķiet, ka ar 74. gada bobi tehnisko iziet ir vieglāk nekā ar 92. gada opeli.
Sāka satumst un brauciens kļuva vēl ekstrēmāks. Ik pa laikam dabūju klausīties (labi, ka ne pārāk skaļi ^_^) par to, kas viņam varētu nebūt kārtībā un vai pie grūtās vadāmības ir vaina tikai tajā, ka katrā riepā spiediens savādāks, vai ari tur čupā ir kāda neizrunājama ierīce, no kuras es neko nesaprotu. Brīnumus sāka darīties arī sajūgs, bet nu - kamēr kust, tikmēr braucam, kas cits atliek. Lēmums bija nogādāt mašīnu Olainē, ko arī varonīgi kopā pa četriem izdarījām, kaut arī brīžiem šķita, ka tūliņ grāvī iekšā būs.
Atlikušais ceļš bija vairāk vai mazāk bez incidentiem, ja neskaita, ka vienubrīd meža vidū bobim uznāca mellie vārda tiešākajā nozīmē, un mēs bijām priecīgi, ka pateicoties aizmugurē braucošajam bembim varam piestāt, ceļa malu vispirms ieraugot nevis uztaustot. Pastāvējām, atvilkām elpu, un sāka šams atkal strādāt. Pēdējos kilometrus 20 arī nācās nobraukt ar apziņu, ka streiku pietiekt izlēmuši gan avārijas uguņi, gan pagriezieni, kuri atsāka darboties tikai kādu kilometru pirms ceļa beigām. Pa Rīgas - Jelgavas šoseju? uz 80? pārkārtoties?? Bez pagrieziena rādītāja!? mierīgi!
Varonīgi nonākuši galā, sazvanījamies ar savējo onku, lai lepni atrādītu mūsu lolojumu, kuram bija ienākusi prātā doma, ka pietiks braukt un izbeidzies akumulators (paldies, saimniek, par kurbuli!! ;)). Īsā ceremonijā, bez šampanieša šķērdēšanas devām šim traktortankam vārdu Betija. Tad arī tā kārtīgi pirmo reizi no malas redzēju, kā ar Betiju tā normāli dragā pa ielu. izskatās jau jestri - galīgi ne tā, kā iekšā sēžot - šķiet, ka knapi kust un tūliņ izjuks.
Tālūk.
Secinājums #1: Mēs visi būsim kurli.
Secinājums #2: Jāmācās vēlreiz braukt.
Secinājums #3: Ja mēs ar šamiem arī atbrauks apakaļ - tas būs brīnums, par kuru vēsture vēl ilgi runās.
