Eclipse Tour 2008

27. jūlija turpinājums

Pēcpusdienā esam tikuši līdz Kulandy. Apstājamies pie ūdens pumpja ciemata malā, kur Salvis sagrib visnotaļ neapģērbts atveldzēties. Izrādās, ka  blakus mājā dzīvo milicis un pliki ārzemnieki viņam neliekas uzjautrinoši, īpaši ņemot vērā, ka pa ciematu pastaigājas arī mazi bērni. Viņš mūs cītīgi iztaujā,  pieraksta mūsu datus, tomēr palūgts arī pastāsta, kā vislabāk doties tālāk, lai tiktu pie Arāla un kuģiem. Nopērkam limonādes vietējā veikaliņā, kura izmērs drīzāk līdzinās palielam ledusskapim kādā mazā dzīvojamās mājas istabā.

Braucam tālāk. Nonākam vietā ar nosaukumu Shyganak. Vietas nosaukums gan ir tikai gūgles kartē - uz vietas šeit vairāk par 1 mājeli neredz. Tomēr mājelē atrodas jauks cilvēks, kurš piekrīt mūs aizvest līdz kuģiem. Tiem kuģiem, kuri kādreiz ir lepni peldējuši Arāla jūrā, bet tagad stāv smilšu klajuma vidū, jo ūdens ir labi atkāpies.

Pakāpelējuši pa kuģiem (iespaidīgi patiešām!) izdomājam, ka gribam iemērkt pirkstu Arālā un kazaha pavadībā devāmies jūras virzienā. Kādā brīdī gan viņš apstājās un teica, ka ja vēlamies, tālāk varam iet paši, jo tur dubļi. Kas tad mums dubļi - protams, ka devāmies tālāk. Tomēr tālu netikām. Kad Salvis bija karstajos dubļos iegrimis līdz ceļiem, es pagāju vēl pāris metrus, iegrimu bik pāri ceļiem un sapratu, ka jāgriežas atpakaļ, ūdeni nesasniegušai.

Atpakaļceļā kazahs mūz pieved pie nu jau kārtējā ūdens pumpja (līks stabs, no kura vienkārši gāžas ārā ūdens). Tādi acīmredzot ir pa vienam katrā ciemā vai ciema atdarinājumā. Mēģinam nomazgāt savas dubļainās kājas, bet tas diezko viegli nepadodas. Tikai ar ūdeni pilnīgi nereāli. Nākas ņemt talkā smiltis, lai mālaino melno masu varētu noskrāpēt nost. Labs skrubis, īpaši Salvja salīdzinoši nesen epilētajām kājām!

Ap šo laiku ir radusies izvēle - braukt Arālam pa Z pusi vai tomēr mēģināt braukt pa vidu. Satelītkarte rāda, ka pa vidu var izbraukt, taču apvidus krāsas nav pāriecinošas - a ja nu tur dubļi tikai? Tomēr vietējie saka, ka ceļš esot. Brauksim pa vidu. Pēc vietējo teiktā ir jābrauc taisni, taisni, tad atdalīsies ceļš pēc laika, pa to jābrauc pa labi. Tagad, kad ceļi ir kas bišķi vairāk kā takas, sekot ir daudz vieglāk.

Jau sāk krēslot, bet turpinām braukt - pa nakti nav karsts, ir vieglāk. Tumsiņā abi bobiki uzrāpjas diezgan augstā kalnā (galvenais neripot atpakaļ!) pa strautiņa izgrauztu nogāzi, kas apvienota ar ceļu. Tur lukturīšu gaismā paēdam, uzceļam teltis un dodamies gulēt.

Nākamajā rītā ceļamies, veļamies, braucam līdz nokļūstam pie ūdens. Domājam, ka šis ir mazais Arāls un beidzot varētu mēģināt iet nopeldēties. Pirmā izraujas Vika un pirmā arī iestieg. Atceroties vakardienas dubļus, neviens viņai neseko.

Šobrīd Novosibirskas Saules aptumsuma vērotāji varētu būt mazāk kā 200 km attālumā no Rīgas.

Viņi ziņo, ka aptuvenais ierašanās laiks Rīgā varētu būt no 21:00 līdz 22:00 (var arī būt vēlāk, tfu tfu tfu) pie VEF kultūras pils. Ja arī tu gribi redzēt sešus cilvēkus, kas nobraukuši aptuveni 11 000 kilometrus pa Krieviju un Kazahstānu ar “bobikiem” (UAZ), tad esi laipni gaidīts sagaidītāju pulkā.

Tiekamies pie VEF!

Dalībnieki sagaidīti

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ (”vadzis ir lūzis” 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas “izturību”:
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: “tie jau tādi sīkumi vien” un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!

Bobiku mazgāšanas diena

Ilgi gaidīto notikumu dalībnieki vēroja ļoti netālu, taču ne savā galamērķi - Novosibirskā. Pilnais saules aptumsums tika sagaidīts un vērots uz Kazahstānas - Krievijas robežpunkta 400 km attālumā no Novosibirskas, kamēr tika pārbaudītas visas mantas - ieskaitot līdzi vestās maizes iekšpusi.

Šobrīd tiek ziņots, ka ir palikuši pieci dalībnieki (nav zināms kurš un kapēc ir apēsts). Abi bobiki atkal esot salūzuši, bet dalībnieki atrodas 100 kilometrus no Novosibirskas (nav zināms vai braucot no vai dodoties uz).

Norises karte.