Eclipse Tour 2008

No Vikas dienasgrāmatas ar manu iespraudumu par muzeju

22.07.2008. Šeit nav skaistu pastkartīšu, toties jūtama sen mirušā Kostjas Ciolkovska klātbūtne- šeit ir gan viņa muzejs, gan viņam veltītā ekspozīcija Kosmonautikas muzejā, gan viņa kaps, kas atrodas viņa vārda nosauktā parka centrā. Parku apdzīvo pensionēta vecuma sievietes ar pilnu make-up un smalkām platmalēm. Raķešzinātnes pamatlicējs Ciolkovskis ne tikai būvēja dirižabļus un mācīja bērniem dabas zinātņu noslēpumus, bet arī bija pirmās padomju zinātniski fantastiskās filmas „Kosmiskais reiss” zinātniskais konsultants.

—–
Apskatījām muzeju ar dažādiem kosmiskajiem aparātiem, kuru identiskie dvīņi jau sen devušies kosmosā, vai arī kuri domāti kā prototipi nākotnes ceļojumu kuģiem. Atsevišķas vitrīnas veltītas Latvijas zinātniekiem Fridriham Canderam un akadēmiķim Keldišam. Ļoti interesanta likās ēdamā vitrīna – izrādās, ka kosmonautiem otrajās brokastīs bija paredzēts ēst centimetru lielos kubikos sadalītu Rīgas baltmaizi.

—–
Kalugas sabiedriskais transports izceļas ar īpaši mājīgu interjeru- saloni rotāti ar mākslīgiem ziediem un aizmugurējais stikls- ar sienas tepiķi. Par braucienu jāmaksā izkāpjot. Laipnā kontroliere gan teica, ka šāda sistēma atvieglo dzīvi zaķiem.

Vairāki vietējie mužiki man apjautājās vai tiesa, ka katrs otrais latvietis saistīts ar SS un fašismu un vai krievvalodīgo liktenis Latvijā ir TIK traģisks. Iepazinos arī ar vietējo autoritāti Sergeju, kuram augšžoklī bija 10 zelta zobi. Pēc šīm sarunām naktī sapņoju, ka SSieši mani pratina, spiežot ar metāla presi sirds rajonā. Uztrūkos no sapņa un konstatēju, ka es patiesi esmu piespiesta pie zemes- man virsū uzvēlās smagais telts biedrs Pēteris.

Vīriešiem ir sācies epilācijas trakums, Salvis noepilēja visas kājas, Pēteris arī darbojas šajā virzienā. Tikai lielākā daļa meiteņu bradā apkārt ar matainām kājām.

Vakar bijām ekskursijā uz Tulu. Man visiespaidīgākais likās milzīgais centrālais laukums, kurā gigantiskais granīta Ļenins sadzīvo ar balto pilsētas administrācijas ēku un skeiteru rampu. Ļenina skatiens katru dienu redz Tulas nākotni- stilīgos jauniešus ar skeitiem, divriteņiem, magnetofoniem un aliņiem. Laukuma otrajā pusē izvietota Tulas svēto katedrāle. Tā komunisms draudzīgi sadzīvo ar reliģiju un kapitālismu.

Patvāru un ieroču muzejos mēs netikām, jo pirmdienas tajos ir brīvdienas, toties atradām lielu senlaicīgu kinoteātri, kura priekštelpas bija rotātas ar goda dēļu stilā veidotām ekspozīcijām par tuliešiem- Otrā pasaules kara veterāniem un padomju kino mākslas pērlēm. Dežurante pastāstīja, ka kinoteātra dalībnieki sadarbojas ar vietējiem bērnu dārziem un rāda bērniem multenes par brīvu. Tulā nopirkām gardus prjanikus ar dažādiem pildījumiem.

Šodien beigsies abu bobiku remonts. Plānojam braukt bez apstājas līdz Sarātovai, kur caur couchsurfing sarunāju mūsu komandai pit-stopu. Meiteņu mašīna ir dziedoša, savukārt puiši klausās hītus pa radio.

Sāksim publicēt šeit un ne tikai šeit atmiņas par mūsu braucienu. Vika jau sarakstījusi dienasgrāmatu tālāk, tādēļ nekas cits neatliek, kā pastāstīt par pašu sākumu (ar pāris bildēm).

Bijām cerējuši izbraukt 14.jūlijā ap 7iem vakarā no Rīgas, taču kā jau pēc Mērfija likumiem stingrāk nospraustās (lasi - preses relīzē paziņotās) lietas nenotiek pēc dalībnieku gribēšanas. Raidījumam “Tautas balss” un avīzei “5 minūtes” nācās filmēt/fotografēt tikai vienu bobi un 5 dalībniekus, jo Salvis ar nepaspētiem darbiem un otru bobiku paredzētajā izbraukšanas brīdī joprojām atradās Mazsalacā. Iemesls - Lancia priekšējie beņķi priekš bobja izrādījās pa augstu, līdz ar to nācās pārmetināt, lai spētu starp stūri un krēslu ietilpt. Tā kā “meiteņu” bobikā nekādas tamlīdzīgas ekstras netika taisītas, bija arī mazāk problēmu. Visas mantas, kas vēlāk tika sadalītas uz abiem auto, gan Betijā satilpināt bija pagrūti.

Lai nu kā, ap pulksten deviņiem vakarā Salvis ar bobi bij klāt, pa to laiku paspējām uzlīmēt sponsoru uzlīmes, kā arī sazvanīties ar Daugavpili, lai sarunātu cilvēku Rīgā, kas spētu mums atdot iztulkotos, notariāli apstiprinātos dokumentus, ko dienas laikā bija aizmirsies paķert no tulkošanas kantora. Bučas, apskāvieni, bildēšana un atvadu mājieni, un abas ekipāžas atstāja VEF kultūras pili. Fiksi “ieskrējām” pie Salvja, tad pie Pēterīša, un devāmies uz Ogri, kur neparedzētiem gadījumiem cienījamā tempā tika saorganizēta pirts un 6 cilvēku izguldīšana.

Nākamajā rītā (15.07.2008) cēlāmies 5os, izmēģinājām sponsoru doto pārtiku (Daugavas piena produktus, BLC gaļu, Mārupes tomātus) un devāmies tālēs zilajās, precīzāk, biezajā miglā. Mārtiņš tā kārtīgi pirmo reizi iemēģināja bobika vadīšanu, tādēļ šī bija viena no tām retajām reizēm, kad meitenes brauciena laikā bija aizskrējušas nedaudz pa priekšu.

Ap pusdienlaiku bijām pie robežpunkta, nedaudz papļāpājām ar vienu no priekšā esošajām 17 holandiešu ekipāžām, kas devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm (Peking Challenge), piekārtojām bobikus un garlaikojāmies. Ap astoņiem vakarā beidzot bijām robežai pāri. Iespējams, ka holandieši jau robežsargus bija pietiekami nokaitinājuši, jo puišiem pietika tikai izkrāmēt no mašīnas kartupeļus, gurķus, sieru un pāris somas, lai robežsargi secinātu, ka arī šitie nav īsti normāli. Meitenēm pajautāja, ko mēs vedam. Atbildējām - principā to pašu, ko puiši - pārtiku, drēbes. Robežsardze jautāja - un kas vēl jums ir līdzi. Liene paskatījās, kas tad vēl tāds, un pateica, ka ģitāra. Ar to robežsardzei pietika - sieviete piegāja pie savas kolēģes pie lodziņa un ar šausmām teica (tulk.) - Nezinu, ko ar viņiem darīt… Viņiem tur ir ģitāra… Vēl var piebilst, ka mēs pārliecinoši stāstījām, ka dosimies uz Maskavu, jo Maskavas viesnīca Kuzminki bija galapunkts, kas minēts vīzām līdzi iedotajās paskaidrojošajās lapiņās.

Iepirkām saldējumu pirmajā tankštellē, sabildējāmies,

sapildījām lēto benzīnu un, vakaram laižoties pār Krievijas ceļiem, devāmies austrumu virzienā.

Es īsti nezinu kā nodefinēt braukšanu “atsevišķi” ar 5 minūšu intervālu, bet nu tā iet, ka sasēdina katru dzimumu savā mašīnā un papildina to visu ar problēmām. Ceļotāji ir aptuveni 2200 kilometrus (pa taisnu līniju) no Rīgas un meiteņu bobis ziņo, ka tuvojas Jekaterinburgai.

Izrādās, ka puišu bobī ir Lāču maize (tātad nav apdalīti ar ēdienu), tiesa, meiteņu bobim maize sāk beigties.

Interesants piedzīvojums Omskā - meitenes labojušas savu bobi pie “zekiem” jeb cietumniekiem stingra režīma cietumā. Laikam ir salabojuši, jo viss ripojot. Pabraukušas garām Jekaterinburgai.

Puišu bobika ekipāža no bēdām esot vakar apdzērušies, pēc tam kolhozā sapirkuši pilnas kannas ar lētu degvielu un šobrīd traucoties pakaļ meiteņu ekipāžai.

Norises karte.

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ (”vadzis ir lūzis” 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas “izturību”:
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: “tie jau tādi sīkumi vien” un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!

Salvja bobika motors beidzot esot izjaukts un tiekot veikts “kapitālais remonts”. Tiekot apsvērta arī doma pie viena salabot arī otra bobika - Betijas - motoru, lai gan līdz Latvijai nav nonākusi informācija, kāpēc ir šāda nepieciešamība. Iespējams, tiek izteikti drūmi minējumi, ka arī pagaidām ejošais motors var piedzīvot līdzīgu likteni, tāpēc drošības pēc varētu pārbaudīt motora stāvokli.

Dalībnieki iestrēgšot Kalugas pilsētas apkaimē līdz sestdienai, remontējot Salvja bobika motoru. Ja netiks remontēts arī otrs bobiks, tad jau rīt brauciens turpināsies. Dzīvošana notiek teltīs, pieņemu, ka ne pašas pilsētas centrā. Strauji izsīkstot gaļas, siera, jogurta krājumi, tāpēc tikšot veikta iepirkšanās tūre pa vietējiem veikaliem vai tirgu.

Norises karte.