Eclipse Tour 2008

27. jūlija turpinājums

Pēcpusdienā esam tikuši līdz Kulandy. Apstājamies pie ūdens pumpja ciemata malā, kur Salvis sagrib visnotaļ neapģērbts atveldzēties. Izrādās, ka  blakus mājā dzīvo milicis un pliki ārzemnieki viņam neliekas uzjautrinoši, īpaši ņemot vērā, ka pa ciematu pastaigājas arī mazi bērni. Viņš mūs cītīgi iztaujā,  pieraksta mūsu datus, tomēr palūgts arī pastāsta, kā vislabāk doties tālāk, lai tiktu pie Arāla un kuģiem. Nopērkam limonādes vietējā veikaliņā, kura izmērs drīzāk līdzinās palielam ledusskapim kādā mazā dzīvojamās mājas istabā.

Braucam tālāk. Nonākam vietā ar nosaukumu Shyganak. Vietas nosaukums gan ir tikai gūgles kartē - uz vietas šeit vairāk par 1 mājeli neredz. Tomēr mājelē atrodas jauks cilvēks, kurš piekrīt mūs aizvest līdz kuģiem. Tiem kuģiem, kuri kādreiz ir lepni peldējuši Arāla jūrā, bet tagad stāv smilšu klajuma vidū, jo ūdens ir labi atkāpies.

Pakāpelējuši pa kuģiem (iespaidīgi patiešām!) izdomājam, ka gribam iemērkt pirkstu Arālā un kazaha pavadībā devāmies jūras virzienā. Kādā brīdī gan viņš apstājās un teica, ka ja vēlamies, tālāk varam iet paši, jo tur dubļi. Kas tad mums dubļi - protams, ka devāmies tālāk. Tomēr tālu netikām. Kad Salvis bija karstajos dubļos iegrimis līdz ceļiem, es pagāju vēl pāris metrus, iegrimu bik pāri ceļiem un sapratu, ka jāgriežas atpakaļ, ūdeni nesasniegušai.

Atpakaļceļā kazahs mūz pieved pie nu jau kārtējā ūdens pumpja (līks stabs, no kura vienkārši gāžas ārā ūdens). Tādi acīmredzot ir pa vienam katrā ciemā vai ciema atdarinājumā. Mēģinam nomazgāt savas dubļainās kājas, bet tas diezko viegli nepadodas. Tikai ar ūdeni pilnīgi nereāli. Nākas ņemt talkā smiltis, lai mālaino melno masu varētu noskrāpēt nost. Labs skrubis, īpaši Salvja salīdzinoši nesen epilētajām kājām!

Ap šo laiku ir radusies izvēle - braukt Arālam pa Z pusi vai tomēr mēģināt braukt pa vidu. Satelītkarte rāda, ka pa vidu var izbraukt, taču apvidus krāsas nav pāriecinošas - a ja nu tur dubļi tikai? Tomēr vietējie saka, ka ceļš esot. Brauksim pa vidu. Pēc vietējo teiktā ir jābrauc taisni, taisni, tad atdalīsies ceļš pēc laika, pa to jābrauc pa labi. Tagad, kad ceļi ir kas bišķi vairāk kā takas, sekot ir daudz vieglāk.

Jau sāk krēslot, bet turpinām braukt - pa nakti nav karsts, ir vieglāk. Tumsiņā abi bobiki uzrāpjas diezgan augstā kalnā (galvenais neripot atpakaļ!) pa strautiņa izgrauztu nogāzi, kas apvienota ar ceļu. Tur lukturīšu gaismā paēdam, uzceļam teltis un dodamies gulēt.

Nākamajā rītā ceļamies, veļamies, braucam līdz nokļūstam pie ūdens. Domājam, ka šis ir mazais Arāls un beidzot varētu mēģināt iet nopeldēties. Pirmā izraujas Vika un pirmā arī iestieg. Atceroties vakardienas dubļus, neviens viņai neseko.

joprojām 26. jūlijs

Kādā brīdī Betijas ģenerators atkal nestrādā, startējam ar krokodīlīšiem un nejauši pievienojam strāvas spaili pie masas. Dzirksteles, pīkstieni, un izslēdzas Salvja auto 220V pārveidotājs. Jauns “ko nu?”, jo laptopam ar Ozi kartēm netur baterija, savukārt otram datoram līdz šim nav izdevies Ozi uzinstalēt.  Mums ir arī barošanas vads no 12V, taču vēl Krievijā, neuzmanīgi grozoties, tika nolauzts lādētājvada gals. Pēc mēģinājuma kādu brīdi braukt pēc kompasa secinām, ka tas ir diezgan nereāli - virziens ir pārāk aptuvens, savukārt mēs esam gandrīz vidū starp abām jūrām (un ceļiem). Sākumā izdodas saskočot nolauzto galu, lai varam vismaz apskatīties, kur atrodamies. Taisnība - braucot ar kompasu esam krietni novirzījušies no optimālās trajektorijas. Nākamajā atpūtas brīdī 220V pārveidotājs tiek atskrūvēts un Salvis secina, ka vaina ir slēdzī. Slēdzis ātri vien tiek norauts no kādas neizmantotas bobika lampiņas, un - mums atkal ir strāva un navigācija!

Vakaram nākot tuvāk, pie horizonta ik pa laikam parādās pauguri. Nolemjam pie viena tāda piebraukt tuvāk. Agnese atstāj Betiju atdzist, kamēr Salvis dodas uzbrukumā pauguram. Slīpumā un mīkstajā pamatā bobis noslāpst, un augstāk kalnā dodamies kājām. Meitenes paliek nedaudz zemāk, puiši uzkāpj līdz paugura virsotnei. No šejienes ir ļoti labi redzams, ka līdzenums, pa kuru pēdējā laikā braucām, kādreiz ir bijis milzīgs ezers - uz pauguriem skaidri saskatāmas ūdenslīnijas. Līdz pat horizontam nemana nekā no civilizācijas. Liels, plašs, sens skaistums.

Saulei rietot, dodamies tālāk. Pa ceļam migla, knapi var redzēt priekšējā bobika gabarītgaismiņas. Kādu laiku braukusi, Agnese secina, ka ir pārāk nogurusi un līdz ar to neuzmanīga - stājamies uz naktsguļu. Apkārt nevienas gaismiņas, taču burvīga zvaigžņota debess. Salvis brīnās, cik ideāli redzams Piena ceļš. Pulkstenis ir ap 2 naktī, lec Mēness, bet mēs dodamies gulēt.

Pagājis jau vairāk kā gads, filma joprojām tikai top (nekādīgi neizdodas pasteidzināt Viku), taču nu vismaz ir skatāma “beta versija”.
Blogā sākotnēji vēlējos, lai katrs uzraksta pa gabaliņam, taču šī vēlme izgāzās - cilvēkiem vajagot iedvesmu, laiku un ko tik vēl ne. Šodien domājot par Kazahstānu pēc iekš guntis.lv lasītā atcerējos, ka man stāv nepublicēts stāsta turpinājuma melnraksts, kuru varētu atdot tautai. Šis stāsts turpinās tikai no Ru/Kz robežas - cu rakstīto stāstu par braucienu līdz robežai jau esam publicējuši: http://2008.eclipse-tour.org/2008/08/07/pieraksti-no-celotaju-diensagramatas/, taču lai viss stāsts ritētu pēc kārtas, pārpublicēšu to šeit un pievienošu arī pāris bildes.

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs.

Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.