Eclipse Tour 2008

27. jūlija turpinājums

Pēcpusdienā esam tikuši līdz Kulandy. Apstājamies pie ūdens pumpja ciemata malā, kur Salvis sagrib visnotaļ neapģērbts atveldzēties. Izrādās, ka  blakus mājā dzīvo milicis un pliki ārzemnieki viņam neliekas uzjautrinoši, īpaši ņemot vērā, ka pa ciematu pastaigājas arī mazi bērni. Viņš mūs cītīgi iztaujā,  pieraksta mūsu datus, tomēr palūgts arī pastāsta, kā vislabāk doties tālāk, lai tiktu pie Arāla un kuģiem. Nopērkam limonādes vietējā veikaliņā, kura izmērs drīzāk līdzinās palielam ledusskapim kādā mazā dzīvojamās mājas istabā.

Braucam tālāk. Nonākam vietā ar nosaukumu Shyganak. Vietas nosaukums gan ir tikai gūgles kartē - uz vietas šeit vairāk par 1 mājeli neredz. Tomēr mājelē atrodas jauks cilvēks, kurš piekrīt mūs aizvest līdz kuģiem. Tiem kuģiem, kuri kādreiz ir lepni peldējuši Arāla jūrā, bet tagad stāv smilšu klajuma vidū, jo ūdens ir labi atkāpies.

Pakāpelējuši pa kuģiem (iespaidīgi patiešām!) izdomājam, ka gribam iemērkt pirkstu Arālā un kazaha pavadībā devāmies jūras virzienā. Kādā brīdī gan viņš apstājās un teica, ka ja vēlamies, tālāk varam iet paši, jo tur dubļi. Kas tad mums dubļi - protams, ka devāmies tālāk. Tomēr tālu netikām. Kad Salvis bija karstajos dubļos iegrimis līdz ceļiem, es pagāju vēl pāris metrus, iegrimu bik pāri ceļiem un sapratu, ka jāgriežas atpakaļ, ūdeni nesasniegušai.

Atpakaļceļā kazahs mūz pieved pie nu jau kārtējā ūdens pumpja (līks stabs, no kura vienkārši gāžas ārā ūdens). Tādi acīmredzot ir pa vienam katrā ciemā vai ciema atdarinājumā. Mēģinam nomazgāt savas dubļainās kājas, bet tas diezko viegli nepadodas. Tikai ar ūdeni pilnīgi nereāli. Nākas ņemt talkā smiltis, lai mālaino melno masu varētu noskrāpēt nost. Labs skrubis, īpaši Salvja salīdzinoši nesen epilētajām kājām!

Ap šo laiku ir radusies izvēle - braukt Arālam pa Z pusi vai tomēr mēģināt braukt pa vidu. Satelītkarte rāda, ka pa vidu var izbraukt, taču apvidus krāsas nav pāriecinošas - a ja nu tur dubļi tikai? Tomēr vietējie saka, ka ceļš esot. Brauksim pa vidu. Pēc vietējo teiktā ir jābrauc taisni, taisni, tad atdalīsies ceļš pēc laika, pa to jābrauc pa labi. Tagad, kad ceļi ir kas bišķi vairāk kā takas, sekot ir daudz vieglāk.

Jau sāk krēslot, bet turpinām braukt - pa nakti nav karsts, ir vieglāk. Tumsiņā abi bobiki uzrāpjas diezgan augstā kalnā (galvenais neripot atpakaļ!) pa strautiņa izgrauztu nogāzi, kas apvienota ar ceļu. Tur lukturīšu gaismā paēdam, uzceļam teltis un dodamies gulēt.

Nākamajā rītā ceļamies, veļamies, braucam līdz nokļūstam pie ūdens. Domājam, ka šis ir mazais Arāls un beidzot varētu mēģināt iet nopeldēties. Pirmā izraujas Vika un pirmā arī iestieg. Atceroties vakardienas dubļus, neviens viņai neseko.

26.jūlijs.

Agnese sāk nedaudz atpalikt, jo nevēlas trenkt mašīnu pāri saviem un viņas spēkiem. Kādā reizē redzam, ka Salvja bobiks ir nozudis aiz neliela pauguriņa. Turpinām braukt pa sliedēm, taču vienā brīdī nav skaidrs, vai tās sliedes, kas aiziet pa kreisi, ir bobika vai kādas citas. Agnese nolemj nenogriezties, lai pārliecinātos, taču pēc 100m saprot, ka vajadzēja doties pa kreisi. Metam mašīnu riņķī un - noslāpstam - un - to vairs nevar iedarbināt streikojošā ģeneratora un līdz ar to tukšā akumulatora dēļ.

Saucam pa rāciju, taču rācijas darbojas tikai tiešā redzamībā, savukārt starp mums ir pauguriņš. Ir karsta saule, neviena mākonīša, apkārt stepe līdz pašam horizontam. Bobikā ir aptuveni 15litru ūdens un 60l benzīna, kā arī Vika, Agnese un Pēteris. Ko nu?

Velkam ārā visas spilgtās lietas - Agneses sarkano somu, Vikas raibos svārkus, kraujam visu uz jumta. Arī avārijas trijstūrīti. Sliktākajā gadījumā līdz stepes malai ir aptuveni 40km, kurus pa nakti varētu pieveikt. Par laimi pēc kāda izmisuma pilna laika iečerkstas rācija. Salvis vēlāk saka, ka ir nobraucis vairāk kā 10 kilometrus atpakaļ tikai pa savām sliedēm.

Ik pa laiciņam atpūšamies paši un atpūtinām mašīnas. Agnese joprojām mācās ievilkt, savukārt Betija joprojām tiek startēta no Salvja bobika ar krokodīlīšiem, līdz Salvis atrod vainīgo ģeneratora vadiņu. Ir ļoti karsts, ēst praktiski negribas. Pēc ilga brauciena pēcpusdienā ieraugām priekšā kaut ko neticami zaļā krāsā. Viss apkārt līdz šim ir bijis tumšākā vai gaišākā smilšu krāsā ar maksimums 15cm augstu sausu stepes augu kārtu. Piebraucam klāt un esam pārsteigti, ka šeit nez no kurienes nāk ūdensvads, pa kuru gāžas ārā nedaudz pēc sēra odošs ūdens. Īsta oāze. Saslapinām drēbes, piepildām izdzertos traukus, taču šo ūdeni marķējam vienīgi mašīnu dzirdīšanai.

Pēc atpūtas brīža dodamies tālāk. Ik pa laikam koriģējam virzienu ar citām iebrauktām sliedēm. Vietām tās ir bijušas iebrauktas dubļos, tādēļ apkārt braukt sanāk pat līdzenāk.

Nākamajā dienā (25.jūlijā) bijām nolēmuši doties uz Kaspijas jūru. Iepriekšējā dienā Pēterim vietējie bija apjautājušies, kādēļ viņš staigā gariem matiem kā meitene - tas izskatoties pēc uzprasīšanās uz kautiņu. Pēteris kauties negribēja, tādēļ no rīta Vika viņam apgrieza matus.

Kamēr pie servisa puišiem noskaidrojām, ka remonts ieilgs līdz vakaram (nevis pulksten diviem, kā bij domāts iepriekš), Mārtiņš un Vika fotografēja un filmēja pilsētu.

Vēl līdz pusdienlaikam paplunčājāmies Urālas upē, kas Eiropu atdala no Āzijas un apēdām nevisai saldu arbūzu. Iepriekšējā dienā runājot ar vienu puisi pie servisa, uzzinājām, ka kaut arī viņam jau ir 19 gadi, viņš nekad nav bijis pie vien 40km attālumā esošās Kaspijas jūras. Vēlāk uzzinājām iespējamo iemeslu - ceļš uz Kaspijas jūru bija diezgan slikts - sākumā ļoti bedrains, vēlāk bija arī posms, kur izskatījās, ka galvenais transportlīdzeklis šeit ir traktori, bet beigās nācās lūgt galējā ciema iedzīvotājiem, lai līdz jūrai aizved ar laivu. Tiesa, ar tāda pakalpojuma lūgšanu nebijām rēķinājušies, tādēļ arī vienīgā līdzi paņemtā nauda bija 50 Eiro. Tos tad arī samaksājām par izvizināšanu un peldēšanos atklātā (bez niedrēm) Kaspijas jūrā.

Atgriezušies sakrāmējām visas mantas atpakaļ bobikā un devāmies pēc Betijas, kurai remontdarbi beidzot gāja uz beigām. Mums bija bijusi doma par jaunu radiatoru, jo vecais vairākās vietās suloja iepriekšējo smago pārbaudījumu dēļ, taču pēc remontmeistaru teiktā jauns UAZ radiators Atirau maksā 300 dolārus, tādēļ nolēmām palūgt sametināt veco.

Pēc remonta pārkravājam visas mantas nu jau abos bobikos, diemžēl izmetam ārā pusmaisu sakratījušos un sašķīdušu Latvijas kartupeļu, piepildām visas iepriekš dzīvoklī nepiepildītās plastmasas pudeles ar servisa krāna ūdeni (Atirau krāna ūdeni var dzert bez uztraukumiem), atvadāmies no remontmeistariem. Uzpildīšanās ar pārtiku, pienu, banāniem un enerģijas dzērieniem vietējā (maz)lielveikalā, un dodamies tumšajā ceļā. Pulkstenis ir ap pus9iem vakarā.

24. jūlijā šķērsojām Krievijas Kazahstānas robežu un devāmies Uraļskas virzienā. Jo augstāk kāpa Saule, jo vairāk varēja manīt, ka meiteņu bobika radiatoram tas diez ko nepatīk. Īsi pirms 100 grādu sasniegšanas stājamies malā skatīties - jā, radiators tek. Bez radiatora sūču aiztaisīšanas līdzekļa neko. Par laimi līdz Uraļskai bija palikuši vien kādi 10 kilometri. Uraļsku neapskatījām, taču radiatora līdzekli gan dabūjām - labāko, kāds jebkad jebkur, ieskaitot Latviju, bija manīts.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).