Eclipse Tour 2008

joprojām 26. jūlijs

Kādā brīdī Betijas ģenerators atkal nestrādā, startējam ar krokodīlīšiem un nejauši pievienojam strāvas spaili pie masas. Dzirksteles, pīkstieni, un izslēdzas Salvja auto 220V pārveidotājs. Jauns “ko nu?”, jo laptopam ar Ozi kartēm netur baterija, savukārt otram datoram līdz šim nav izdevies Ozi uzinstalēt.  Mums ir arī barošanas vads no 12V, taču vēl Krievijā, neuzmanīgi grozoties, tika nolauzts lādētājvada gals. Pēc mēģinājuma kādu brīdi braukt pēc kompasa secinām, ka tas ir diezgan nereāli - virziens ir pārāk aptuvens, savukārt mēs esam gandrīz vidū starp abām jūrām (un ceļiem). Sākumā izdodas saskočot nolauzto galu, lai varam vismaz apskatīties, kur atrodamies. Taisnība - braucot ar kompasu esam krietni novirzījušies no optimālās trajektorijas. Nākamajā atpūtas brīdī 220V pārveidotājs tiek atskrūvēts un Salvis secina, ka vaina ir slēdzī. Slēdzis ātri vien tiek norauts no kādas neizmantotas bobika lampiņas, un - mums atkal ir strāva un navigācija!

Vakaram nākot tuvāk, pie horizonta ik pa laikam parādās pauguri. Nolemjam pie viena tāda piebraukt tuvāk. Agnese atstāj Betiju atdzist, kamēr Salvis dodas uzbrukumā pauguram. Slīpumā un mīkstajā pamatā bobis noslāpst, un augstāk kalnā dodamies kājām. Meitenes paliek nedaudz zemāk, puiši uzkāpj līdz paugura virsotnei. No šejienes ir ļoti labi redzams, ka līdzenums, pa kuru pēdējā laikā braucām, kādreiz ir bijis milzīgs ezers - uz pauguriem skaidri saskatāmas ūdenslīnijas. Līdz pat horizontam nemana nekā no civilizācijas. Liels, plašs, sens skaistums.

Saulei rietot, dodamies tālāk. Pa ceļam migla, knapi var redzēt priekšējā bobika gabarītgaismiņas. Kādu laiku braukusi, Agnese secina, ka ir pārāk nogurusi un līdz ar to neuzmanīga - stājamies uz naktsguļu. Apkārt nevienas gaismiņas, taču burvīga zvaigžņota debess. Salvis brīnās, cik ideāli redzams Piena ceļš. Pulkstenis ir ap 2 naktī, lec Mēness, bet mēs dodamies gulēt.

26.jūlijs.

Agnese sāk nedaudz atpalikt, jo nevēlas trenkt mašīnu pāri saviem un viņas spēkiem. Kādā reizē redzam, ka Salvja bobiks ir nozudis aiz neliela pauguriņa. Turpinām braukt pa sliedēm, taču vienā brīdī nav skaidrs, vai tās sliedes, kas aiziet pa kreisi, ir bobika vai kādas citas. Agnese nolemj nenogriezties, lai pārliecinātos, taču pēc 100m saprot, ka vajadzēja doties pa kreisi. Metam mašīnu riņķī un - noslāpstam - un - to vairs nevar iedarbināt streikojošā ģeneratora un līdz ar to tukšā akumulatora dēļ.

Saucam pa rāciju, taču rācijas darbojas tikai tiešā redzamībā, savukārt starp mums ir pauguriņš. Ir karsta saule, neviena mākonīša, apkārt stepe līdz pašam horizontam. Bobikā ir aptuveni 15litru ūdens un 60l benzīna, kā arī Vika, Agnese un Pēteris. Ko nu?

Velkam ārā visas spilgtās lietas - Agneses sarkano somu, Vikas raibos svārkus, kraujam visu uz jumta. Arī avārijas trijstūrīti. Sliktākajā gadījumā līdz stepes malai ir aptuveni 40km, kurus pa nakti varētu pieveikt. Par laimi pēc kāda izmisuma pilna laika iečerkstas rācija. Salvis vēlāk saka, ka ir nobraucis vairāk kā 10 kilometrus atpakaļ tikai pa savām sliedēm.

Ik pa laiciņam atpūšamies paši un atpūtinām mašīnas. Agnese joprojām mācās ievilkt, savukārt Betija joprojām tiek startēta no Salvja bobika ar krokodīlīšiem, līdz Salvis atrod vainīgo ģeneratora vadiņu. Ir ļoti karsts, ēst praktiski negribas. Pēc ilga brauciena pēcpusdienā ieraugām priekšā kaut ko neticami zaļā krāsā. Viss apkārt līdz šim ir bijis tumšākā vai gaišākā smilšu krāsā ar maksimums 15cm augstu sausu stepes augu kārtu. Piebraucam klāt un esam pārsteigti, ka šeit nez no kurienes nāk ūdensvads, pa kuru gāžas ārā nedaudz pēc sēra odošs ūdens. Īsta oāze. Saslapinām drēbes, piepildām izdzertos traukus, taču šo ūdeni marķējam vienīgi mašīnu dzirdīšanai.

Pēc atpūtas brīža dodamies tālāk. Ik pa laikam koriģējam virzienu ar citām iebrauktām sliedēm. Vietām tās ir bijušas iebrauktas dubļos, tādēļ apkārt braukt sanāk pat līdzenāk.

Sāksim publicēt šeit un ne tikai šeit atmiņas par mūsu braucienu. Vika jau sarakstījusi dienasgrāmatu tālāk, tādēļ nekas cits neatliek, kā pastāstīt par pašu sākumu (ar pāris bildēm).

Bijām cerējuši izbraukt 14.jūlijā ap 7iem vakarā no Rīgas, taču kā jau pēc Mērfija likumiem stingrāk nospraustās (lasi - preses relīzē paziņotās) lietas nenotiek pēc dalībnieku gribēšanas. Raidījumam “Tautas balss” un avīzei “5 minūtes” nācās filmēt/fotografēt tikai vienu bobi un 5 dalībniekus, jo Salvis ar nepaspētiem darbiem un otru bobiku paredzētajā izbraukšanas brīdī joprojām atradās Mazsalacā. Iemesls - Lancia priekšējie beņķi priekš bobja izrādījās pa augstu, līdz ar to nācās pārmetināt, lai spētu starp stūri un krēslu ietilpt. Tā kā “meiteņu” bobikā nekādas tamlīdzīgas ekstras netika taisītas, bija arī mazāk problēmu. Visas mantas, kas vēlāk tika sadalītas uz abiem auto, gan Betijā satilpināt bija pagrūti.

Lai nu kā, ap pulksten deviņiem vakarā Salvis ar bobi bij klāt, pa to laiku paspējām uzlīmēt sponsoru uzlīmes, kā arī sazvanīties ar Daugavpili, lai sarunātu cilvēku Rīgā, kas spētu mums atdot iztulkotos, notariāli apstiprinātos dokumentus, ko dienas laikā bija aizmirsies paķert no tulkošanas kantora. Bučas, apskāvieni, bildēšana un atvadu mājieni, un abas ekipāžas atstāja VEF kultūras pili. Fiksi “ieskrējām” pie Salvja, tad pie Pēterīša, un devāmies uz Ogri, kur neparedzētiem gadījumiem cienījamā tempā tika saorganizēta pirts un 6 cilvēku izguldīšana.

Nākamajā rītā (15.07.2008) cēlāmies 5os, izmēģinājām sponsoru doto pārtiku (Daugavas piena produktus, BLC gaļu, Mārupes tomātus) un devāmies tālēs zilajās, precīzāk, biezajā miglā. Mārtiņš tā kārtīgi pirmo reizi iemēģināja bobika vadīšanu, tādēļ šī bija viena no tām retajām reizēm, kad meitenes brauciena laikā bija aizskrējušas nedaudz pa priekšu.

Ap pusdienlaiku bijām pie robežpunkta, nedaudz papļāpājām ar vienu no priekšā esošajām 17 holandiešu ekipāžām, kas devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm (Peking Challenge), piekārtojām bobikus un garlaikojāmies. Ap astoņiem vakarā beidzot bijām robežai pāri. Iespējams, ka holandieši jau robežsargus bija pietiekami nokaitinājuši, jo puišiem pietika tikai izkrāmēt no mašīnas kartupeļus, gurķus, sieru un pāris somas, lai robežsargi secinātu, ka arī šitie nav īsti normāli. Meitenēm pajautāja, ko mēs vedam. Atbildējām - principā to pašu, ko puiši - pārtiku, drēbes. Robežsardze jautāja - un kas vēl jums ir līdzi. Liene paskatījās, kas tad vēl tāds, un pateica, ka ģitāra. Ar to robežsardzei pietika - sieviete piegāja pie savas kolēģes pie lodziņa un ar šausmām teica (tulk.) - Nezinu, ko ar viņiem darīt… Viņiem tur ir ģitāra… Vēl var piebilst, ka mēs pārliecinoši stāstījām, ka dosimies uz Maskavu, jo Maskavas viesnīca Kuzminki bija galapunkts, kas minēts vīzām līdzi iedotajās paskaidrojošajās lapiņās.

Iepirkām saldējumu pirmajā tankštellē, sabildējāmies,

sapildījām lēto benzīnu un, vakaram laižoties pār Krievijas ceļiem, devāmies austrumu virzienā.

Dalībnieki šorīt pamodās Čeboksaros un kopā turpina ceļu uz Latviju. Laikam puišiem vajadzēja piedzerties un meitenēm izvēdināt galvu pa blakusceļiem, lai lielākos strīdi tiktu nolīdzināti.

Lielākajai daļai no dalībnieku šorīt vajadzēja atrasties savās darba vietās, lai gan fakti rāda, ka viņi tur nebūs vēl 2-3 dienas. Tik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai bez tehniskajām ķibelēm atbrauktu no vietas, kur viņi šobrīd ir. Dalībnieku vīzas beidzas rīt, 12. augustā, tāpēc ir arī variants, ka dalībnieki centīsies visu paveikt arī pa vienu dienu, kas arī nav nereāli.

Meiteņu mašinai “Betijai” ir nomainīts radiators un karburators.

Ap pulkstens 23 pēc Latvijas laika un 24 pēc Maskavas laika, dalībnieki atrodas ap vai iekš Maskavas. Meiteņu ekipāža ar “Betiju” apbraukšot pilsētu pa apvedceļu, puišu ekipāža taranēs pilsētu caurbraucot. Neapstiprinātas ziņas, ka puišu mašīnai nokritis izpūtējs.

Norises karte.

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ (”vadzis ir lūzis” 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas “izturību”:
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: “tie jau tādi sīkumi vien” un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!