Eclipse Tour 2008

27. jūlija turpinājums

Pēcpusdienā esam tikuši līdz Kulandy. Apstājamies pie ūdens pumpja ciemata malā, kur Salvis sagrib visnotaļ neapģērbts atveldzēties. Izrādās, ka  blakus mājā dzīvo milicis un pliki ārzemnieki viņam neliekas uzjautrinoši, īpaši ņemot vērā, ka pa ciematu pastaigājas arī mazi bērni. Viņš mūs cītīgi iztaujā,  pieraksta mūsu datus, tomēr palūgts arī pastāsta, kā vislabāk doties tālāk, lai tiktu pie Arāla un kuģiem. Nopērkam limonādes vietējā veikaliņā, kura izmērs drīzāk līdzinās palielam ledusskapim kādā mazā dzīvojamās mājas istabā.

Braucam tālāk. Nonākam vietā ar nosaukumu Shyganak. Vietas nosaukums gan ir tikai gūgles kartē - uz vietas šeit vairāk par 1 mājeli neredz. Tomēr mājelē atrodas jauks cilvēks, kurš piekrīt mūs aizvest līdz kuģiem. Tiem kuģiem, kuri kādreiz ir lepni peldējuši Arāla jūrā, bet tagad stāv smilšu klajuma vidū, jo ūdens ir labi atkāpies.

Pakāpelējuši pa kuģiem (iespaidīgi patiešām!) izdomājam, ka gribam iemērkt pirkstu Arālā un kazaha pavadībā devāmies jūras virzienā. Kādā brīdī gan viņš apstājās un teica, ka ja vēlamies, tālāk varam iet paši, jo tur dubļi. Kas tad mums dubļi - protams, ka devāmies tālāk. Tomēr tālu netikām. Kad Salvis bija karstajos dubļos iegrimis līdz ceļiem, es pagāju vēl pāris metrus, iegrimu bik pāri ceļiem un sapratu, ka jāgriežas atpakaļ, ūdeni nesasniegušai.

Atpakaļceļā kazahs mūz pieved pie nu jau kārtējā ūdens pumpja (līks stabs, no kura vienkārši gāžas ārā ūdens). Tādi acīmredzot ir pa vienam katrā ciemā vai ciema atdarinājumā. Mēģinam nomazgāt savas dubļainās kājas, bet tas diezko viegli nepadodas. Tikai ar ūdeni pilnīgi nereāli. Nākas ņemt talkā smiltis, lai mālaino melno masu varētu noskrāpēt nost. Labs skrubis, īpaši Salvja salīdzinoši nesen epilētajām kājām!

Ap šo laiku ir radusies izvēle - braukt Arālam pa Z pusi vai tomēr mēģināt braukt pa vidu. Satelītkarte rāda, ka pa vidu var izbraukt, taču apvidus krāsas nav pāriecinošas - a ja nu tur dubļi tikai? Tomēr vietējie saka, ka ceļš esot. Brauksim pa vidu. Pēc vietējo teiktā ir jābrauc taisni, taisni, tad atdalīsies ceļš pēc laika, pa to jābrauc pa labi. Tagad, kad ceļi ir kas bišķi vairāk kā takas, sekot ir daudz vieglāk.

Jau sāk krēslot, bet turpinām braukt - pa nakti nav karsts, ir vieglāk. Tumsiņā abi bobiki uzrāpjas diezgan augstā kalnā (galvenais neripot atpakaļ!) pa strautiņa izgrauztu nogāzi, kas apvienota ar ceļu. Tur lukturīšu gaismā paēdam, uzceļam teltis un dodamies gulēt.

Nākamajā rītā ceļamies, veļamies, braucam līdz nokļūstam pie ūdens. Domājam, ka šis ir mazais Arāls un beidzot varētu mēģināt iet nopeldēties. Pirmā izraujas Vika un pirmā arī iestieg. Atceroties vakardienas dubļus, neviens viņai neseko.

27. jūlijs

Mostamies, kad Saule jau uzlēkusi. Tas nav forši, jo zināms, ka Saulei esot pietiekami augstu, ārā ir drausmīgs karstums. Turpinām ceļu, Salvis atkal pa priekšu, Agnese atkal cenšas vadīties pēc Salvja bobika atstātā putekļu mutuļa. Skatiens sniedz daudz tālāk kā rācijas. Pēc vairāku stundu brauciena mūsu ceļu aizšķērso zirgu bars. Turpat arī pirmā civilizācija, kur piepildām 2 no tukšajām pieclitrenēm. Izskatās, ka šeit cilvēkiem ūdeni ved ar cisternām par maksu - vairāk negribam prasīt.

Jau pirms pirmās civilizācijas pamanām beigtu kamieli iebraukto risu malā, taču neapstājamies. Vēlāk tiek sabildēts un safilmēts otrs beigtais kamielis, un ap šo pašu vietu parādās arī zona mobilajiem telefoniem. Pēc pāris kilometriem ir klāt arī ciemats. Atrodam arī nedaudz īpatnēju benzīntanku, kurā katram bobikam piepildām tikai vienu bāku, jo benzīns ir gandrīz 2x dārgāks kā vietās, kur pildījāmies līdz šim (105 tenges 65 vietā) - ceram, ka nākamajā miestā pēc nu jau nieka 40km, tas būs lētāks.

Ceļš līdz nākamajam miestam kartē atzīmēts kā augstākas kvalitātes nekā tie, tā saucamie ceļi, pa kuriem braucām iepriekš, taču ne visam kartē var ticēt. Ceļš ir ļoti smilšains, riteņi nedabū pietiekami daudz cieta pamata, mašīnām braukt grūtāk un tās karst.

Braucam, dzesējam, braucam, dzesējam, līdz klāt nākamais miests, kurā benzīns maksā vēl par 5 tengēm litrā dārgāk.

26.jūlijs.

Agnese sāk nedaudz atpalikt, jo nevēlas trenkt mašīnu pāri saviem un viņas spēkiem. Kādā reizē redzam, ka Salvja bobiks ir nozudis aiz neliela pauguriņa. Turpinām braukt pa sliedēm, taču vienā brīdī nav skaidrs, vai tās sliedes, kas aiziet pa kreisi, ir bobika vai kādas citas. Agnese nolemj nenogriezties, lai pārliecinātos, taču pēc 100m saprot, ka vajadzēja doties pa kreisi. Metam mašīnu riņķī un - noslāpstam - un - to vairs nevar iedarbināt streikojošā ģeneratora un līdz ar to tukšā akumulatora dēļ.

Saucam pa rāciju, taču rācijas darbojas tikai tiešā redzamībā, savukārt starp mums ir pauguriņš. Ir karsta saule, neviena mākonīša, apkārt stepe līdz pašam horizontam. Bobikā ir aptuveni 15litru ūdens un 60l benzīna, kā arī Vika, Agnese un Pēteris. Ko nu?

Velkam ārā visas spilgtās lietas - Agneses sarkano somu, Vikas raibos svārkus, kraujam visu uz jumta. Arī avārijas trijstūrīti. Sliktākajā gadījumā līdz stepes malai ir aptuveni 40km, kurus pa nakti varētu pieveikt. Par laimi pēc kāda izmisuma pilna laika iečerkstas rācija. Salvis vēlāk saka, ka ir nobraucis vairāk kā 10 kilometrus atpakaļ tikai pa savām sliedēm.

Ik pa laiciņam atpūšamies paši un atpūtinām mašīnas. Agnese joprojām mācās ievilkt, savukārt Betija joprojām tiek startēta no Salvja bobika ar krokodīlīšiem, līdz Salvis atrod vainīgo ģeneratora vadiņu. Ir ļoti karsts, ēst praktiski negribas. Pēc ilga brauciena pēcpusdienā ieraugām priekšā kaut ko neticami zaļā krāsā. Viss apkārt līdz šim ir bijis tumšākā vai gaišākā smilšu krāsā ar maksimums 15cm augstu sausu stepes augu kārtu. Piebraucam klāt un esam pārsteigti, ka šeit nez no kurienes nāk ūdensvads, pa kuru gāžas ārā nedaudz pēc sēra odošs ūdens. Īsta oāze. Saslapinām drēbes, piepildām izdzertos traukus, taču šo ūdeni marķējam vienīgi mašīnu dzirdīšanai.

Pēc atpūtas brīža dodamies tālāk. Ik pa laikam koriģējam virzienu ar citām iebrauktām sliedēm. Vietām tās ir bijušas iebrauktas dubļos, tādēļ apkārt braukt sanāk pat līdzenāk.

Pa nakti tankojamies benzīntankā, kurā čum un mudž no sienāžiem - liekas, nav vietas uz asfalta, kur nebūtu kāds dzīvs vai mazāk dzīvs kukainis. Gaismiņai sākot aust, esam nupat iebraukuši tuksnesī/stepē un uzrakstām atvadu īsziņu uz twiteri. Tiesa, tai brīdī mes vēl nezinājām, ka bez jebkādiem sakariem ar pārējo cilvēci būsim gandrīz 2 dienas.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

+46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

24. jūlijā šķērsojām Krievijas Kazahstānas robežu un devāmies Uraļskas virzienā. Jo augstāk kāpa Saule, jo vairāk varēja manīt, ka meiteņu bobika radiatoram tas diez ko nepatīk. Īsi pirms 100 grādu sasniegšanas stājamies malā skatīties - jā, radiators tek. Bez radiatora sūču aiztaisīšanas līdzekļa neko. Par laimi līdz Uraļskai bija palikuši vien kādi 10 kilometri. Uraļsku neapskatījām, taču radiatora līdzekli gan dabūjām - labāko, kāds jebkad jebkur, ieskaitot Latviju, bija manīts.

Tālāk virziens uz Atirau - uz Kaspijas jūru. Jo vairāk uz dienvidiem, jo zāles kļuva mazāk, vispār - zaļuma mazāk. Pa lielākajai daļai smilšu krāsas lauks, lai uz kuru pusi skatītos, ar niecīgām floras pazīmēm tajā. Ik pa laikam bija arī koku pudurīši, kuros salīduši dzīvnieku pulki - govis, aitas vēlāk uz dienvidiem - kamieļi. Ja Latvijā zīme “Uzmanību, govis uz ceļa” nozīmē, ka apmēram 3% visu gadījumu uz ceļa tiešām var būt mājdzīvnieki, tad gan Krievijas dienvidos, gan Kazahstānā tā nozīmēja, ka mājdzīvnieki tur būs 97% gadījumu, turklāt tie bija arī ļoti daudzās tādās vietās, kur šāda zīme nebija uzstādīta. Tā vairākas reizes apstājāmies, lai palaistu pāri ceļam kādu ganāmpulku.

Iepriekš mums bija stāstīti dažādi stāsti par Kazahstānas ceļiem - gan ka tur tādu gandrīz neesot, gan, ka tur tie vismaz tādi kā Latvijā, turklāt būvējot daudzus jaunus. Šis ceļš, Uraļska - Atirau, bija labāks kā jebkurš Latvijas ceļš, varbūt vienīgi jauno Via Baltica neskaitot - ļoti gluds, ļoti taisns un ideālā kvalitātē. Jokojām, ka tad jau Latvijā bobiki ir vairāk vajadzīgi kā uz Kazahstānu braucot.

Pa ceļam uz Atirau nolēmām ņemt stopētājus. Kopā izvizinājām veselus 3, taču tikai viens no viņiem runāja kādā valodā bez kazahu. Viņš likās iesilis ne tikai no saules, arī aicināja mūs ciemos, taču tā kā jau bijām maršrutu iekavējuši, savukārt kazahi mēdzot būt ļoti viesmīlīgi un viesus nelaist prom ilgu laiku, no šī piedāvājuma atteicāmies.

Ap 50km no Atirau Betija izdomāja, ka karstums un ūdens pieliešanas viņai vairs nepatīk - kaut arī vienmēr papildinājām ūdens krājumus radiatorā, motoram esot ieslēgtam. Tādēļ uz tuvāko servisu Atirau mašīna tika aizvilkta. Tur arī apstiprinājās aizdomas, ka saliekta motora galva. Servisā strādājošie azerbaidžāņi solīja, ka nākamajā dienā varēsim doties tālāk. Apjautājāmies, kur pie ūdens varētu uzsliet teltis, uz ko vairākums no viņiem atbildēja, ka labāk no šādas idejas atteikties. Atirau esot ļoti kriminogēna pilsēta - viegli “dabūt pa galvu” ne par ko, īpaši jau tādēļ, ka izskatāmies pēc ārzemniekiem. Tā mēs tikām pie servisa strādniekiem piederoša dzīvokļa, kurā nupat sākušies pirmie remontdarbi. Mūs tur aizveda vakarā, elektrības nebija, ūdens tecēja, taču ļoti tievā strūkliņā, visas 3 istabas piedrazotas, tualete vārda tiešā nozīmē piekakāta. Pēc vairākkārtējas slaucīšanas un mazgāšanas lukturīša gaismā, viena no istabām tika padarīta piemērota gulēšanai uz grīdas.

Ar mājas vecāko no apakšējā stāva tika sarunāts ieslēgt ūdeni, tādēļ visi dabūjām nomazgāties (vienīgais, ka bija tikai siltais ūdens, kas tā jau arī naktī karstajā laikā lielu valgmi nedeva).