Eclipse Tour 2008

27. jūlija turpinājums

Pēcpusdienā esam tikuši līdz Kulandy. Apstājamies pie ūdens pumpja ciemata malā, kur Salvis sagrib visnotaļ neapģērbts atveldzēties. Izrādās, ka  blakus mājā dzīvo milicis un pliki ārzemnieki viņam neliekas uzjautrinoši, īpaši ņemot vērā, ka pa ciematu pastaigājas arī mazi bērni. Viņš mūs cītīgi iztaujā,  pieraksta mūsu datus, tomēr palūgts arī pastāsta, kā vislabāk doties tālāk, lai tiktu pie Arāla un kuģiem. Nopērkam limonādes vietējā veikaliņā, kura izmērs drīzāk līdzinās palielam ledusskapim kādā mazā dzīvojamās mājas istabā.

Braucam tālāk. Nonākam vietā ar nosaukumu Shyganak. Vietas nosaukums gan ir tikai gūgles kartē - uz vietas šeit vairāk par 1 mājeli neredz. Tomēr mājelē atrodas jauks cilvēks, kurš piekrīt mūs aizvest līdz kuģiem. Tiem kuģiem, kuri kādreiz ir lepni peldējuši Arāla jūrā, bet tagad stāv smilšu klajuma vidū, jo ūdens ir labi atkāpies.

Pakāpelējuši pa kuģiem (iespaidīgi patiešām!) izdomājam, ka gribam iemērkt pirkstu Arālā un kazaha pavadībā devāmies jūras virzienā. Kādā brīdī gan viņš apstājās un teica, ka ja vēlamies, tālāk varam iet paši, jo tur dubļi. Kas tad mums dubļi - protams, ka devāmies tālāk. Tomēr tālu netikām. Kad Salvis bija karstajos dubļos iegrimis līdz ceļiem, es pagāju vēl pāris metrus, iegrimu bik pāri ceļiem un sapratu, ka jāgriežas atpakaļ, ūdeni nesasniegušai.

Atpakaļceļā kazahs mūz pieved pie nu jau kārtējā ūdens pumpja (līks stabs, no kura vienkārši gāžas ārā ūdens). Tādi acīmredzot ir pa vienam katrā ciemā vai ciema atdarinājumā. Mēģinam nomazgāt savas dubļainās kājas, bet tas diezko viegli nepadodas. Tikai ar ūdeni pilnīgi nereāli. Nākas ņemt talkā smiltis, lai mālaino melno masu varētu noskrāpēt nost. Labs skrubis, īpaši Salvja salīdzinoši nesen epilētajām kājām!

Ap šo laiku ir radusies izvēle - braukt Arālam pa Z pusi vai tomēr mēģināt braukt pa vidu. Satelītkarte rāda, ka pa vidu var izbraukt, taču apvidus krāsas nav pāriecinošas - a ja nu tur dubļi tikai? Tomēr vietējie saka, ka ceļš esot. Brauksim pa vidu. Pēc vietējo teiktā ir jābrauc taisni, taisni, tad atdalīsies ceļš pēc laika, pa to jābrauc pa labi. Tagad, kad ceļi ir kas bišķi vairāk kā takas, sekot ir daudz vieglāk.

Jau sāk krēslot, bet turpinām braukt - pa nakti nav karsts, ir vieglāk. Tumsiņā abi bobiki uzrāpjas diezgan augstā kalnā (galvenais neripot atpakaļ!) pa strautiņa izgrauztu nogāzi, kas apvienota ar ceļu. Tur lukturīšu gaismā paēdam, uzceļam teltis un dodamies gulēt.

Nākamajā rītā ceļamies, veļamies, braucam līdz nokļūstam pie ūdens. Domājam, ka šis ir mazais Arāls un beidzot varētu mēģināt iet nopeldēties. Pirmā izraujas Vika un pirmā arī iestieg. Atceroties vakardienas dubļus, neviens viņai neseko.

27. jūlijs

Mostamies, kad Saule jau uzlēkusi. Tas nav forši, jo zināms, ka Saulei esot pietiekami augstu, ārā ir drausmīgs karstums. Turpinām ceļu, Salvis atkal pa priekšu, Agnese atkal cenšas vadīties pēc Salvja bobika atstātā putekļu mutuļa. Skatiens sniedz daudz tālāk kā rācijas. Pēc vairāku stundu brauciena mūsu ceļu aizšķērso zirgu bars. Turpat arī pirmā civilizācija, kur piepildām 2 no tukšajām pieclitrenēm. Izskatās, ka šeit cilvēkiem ūdeni ved ar cisternām par maksu - vairāk negribam prasīt.

Jau pirms pirmās civilizācijas pamanām beigtu kamieli iebraukto risu malā, taču neapstājamies. Vēlāk tiek sabildēts un safilmēts otrs beigtais kamielis, un ap šo pašu vietu parādās arī zona mobilajiem telefoniem. Pēc pāris kilometriem ir klāt arī ciemats. Atrodam arī nedaudz īpatnēju benzīntanku, kurā katram bobikam piepildām tikai vienu bāku, jo benzīns ir gandrīz 2x dārgāks kā vietās, kur pildījāmies līdz šim (105 tenges 65 vietā) - ceram, ka nākamajā miestā pēc nu jau nieka 40km, tas būs lētāks.

Ceļš līdz nākamajam miestam kartē atzīmēts kā augstākas kvalitātes nekā tie, tā saucamie ceļi, pa kuriem braucām iepriekš, taču ne visam kartē var ticēt. Ceļš ir ļoti smilšains, riteņi nedabū pietiekami daudz cieta pamata, mašīnām braukt grūtāk un tās karst.

Braucam, dzesējam, braucam, dzesējam, līdz klāt nākamais miests, kurā benzīns maksā vēl par 5 tengēm litrā dārgāk.

Pa nakti tankojamies benzīntankā, kurā čum un mudž no sienāžiem - liekas, nav vietas uz asfalta, kur nebūtu kāds dzīvs vai mazāk dzīvs kukainis. Gaismiņai sākot aust, esam nupat iebraukuši tuksnesī/stepē un uzrakstām atvadu īsziņu uz twiteri. Tiesa, tai brīdī mes vēl nezinājām, ka bez jebkādiem sakariem ar pārējo cilvēci būsim gandrīz 2 dienas.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

+46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

Pagājis jau vairāk kā gads, filma joprojām tikai top (nekādīgi neizdodas pasteidzināt Viku), taču nu vismaz ir skatāma “beta versija”.
Blogā sākotnēji vēlējos, lai katrs uzraksta pa gabaliņam, taču šī vēlme izgāzās - cilvēkiem vajagot iedvesmu, laiku un ko tik vēl ne. Šodien domājot par Kazahstānu pēc iekš guntis.lv lasītā atcerējos, ka man stāv nepublicēts stāsta turpinājuma melnraksts, kuru varētu atdot tautai. Šis stāsts turpinās tikai no Ru/Kz robežas - cu rakstīto stāstu par braucienu līdz robežai jau esam publicējuši: http://2008.eclipse-tour.org/2008/08/07/pieraksti-no-celotaju-diensagramatas/, taču lai viss stāsts ritētu pēc kārtas, pārpublicēšu to šeit un pievienošu arī pāris bildes.

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā — bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. “Pa taisno” nesanāk pārāk taisni vai ātri — mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss — priekšā “plikas” sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve — klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
– Otkuda vi?
– Iz Latvii!
– Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs.

Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums — kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide — mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

Eclipse-Tour jeb Saules Aptumsuma Ceļojums, kurā trīs džeki un trīs džuses ar diviem bobikiem brauc pa Krieviju un Kazahstānu, apceļojot interesantas vietas ar mērķi nokļūt Novosibirskā, kur varēs vērot pilnu saules aptumsumu.

Šobrīd abiem bobikiem ir kapitāli atremontēti motori. Salvja bobikam - tāpēc, ka motors nobeidzās, Lienes bobikam “Betijai” - tāpēc, ka bija vecs un dalībnieki uztraucās par viņa dzīvotspēju. Dalībnieku mērķis tagad ir nokļūt līdz Uraļskas pilsētai Kazahstānā, kur arī tiks lemts vai iekavētais laiks netraucēs apmeklēt apskates objektus Arāla jūra un Baikonūras kosmodroms. Ja dalībnieki, nokļūstot Uraļskā, secinās, ka pārvietošanās ir bijusi par lēnu, tad ceļojums mainīs līdz šim nosprausto maršrutu un dosies uz Novosibirskas pusi.

Šodien kāds vai abi no bobikiem esot dabūjuši sodu kā arī kautko notriekuši pa ceļam. Acīmredzot tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks. Nav arī zināms vai sods ir saistīts ar notriekšanu. Šorīt no rīta esot izbraukts cauri Tambovai. Pēdējās ziņas aptuveni šodien divpadsmitos - esot Saratovā. Saratova ir aptuveni 1 500 kilometru attālumā no Rīgas, kas nozīmē, ka, kopš vakar bobiki tika dabūti no remonta, ir veikti aptuveni 700 km pa tiešo līniju. Reāli kopējā kilometrāža varētu būt jau ap vai pāri 2 000 kilometriem.

Par šo ceļojumu stāstīja podkāstā “Podkāsts numur 15″, ko veido Artūrs Mednis un Miks Latvis. Jāsaka, ka vadītāji nebija savos augstumos un lielākoties runāja par “kautkas kautkur brauks”, “jau brauc” un “īsti nezinu, kur viņi brauc”. Lielāka uzmanība tika pievērsta faktam, ka šajā braucienā piedalās divi blogeri - Pēteris Caune (cu, http://monkeyseemonkeydo.lv/) un Mārtiņš Bruņinieks (aiz.miga.lv). Patiesībā, lielākus vai mazākus blogus raksta gandrīz visi no dalībniekiem, izņemot operātori Viktoriju.

Plašāk par ceļojumu var uzzināt ceļojuma oficiālajā lapā http://flashmob.lv/eclipse, jaunākās ziņas var iegūt no twitter un aktuālāko notikumu apkopojumi pieejami šajā blogā.

Notikumiem var sekot līdzi arī skatot Google Maps karti, kas tiek regulāri atjaunota.