Eclipse Tour 2008

27. jūlijs

Mostamies, kad Saule jau uzlēkusi. Tas nav forši, jo zināms, ka Saulei esot pietiekami augstu, ārā ir drausmīgs karstums. Turpinām ceļu, Salvis atkal pa priekšu, Agnese atkal cenšas vadīties pēc Salvja bobika atstātā putekļu mutuļa. Skatiens sniedz daudz tālāk kā rācijas. Pēc vairāku stundu brauciena mūsu ceļu aizšķērso zirgu bars. Turpat arī pirmā civilizācija, kur piepildām 2 no tukšajām pieclitrenēm. Izskatās, ka šeit cilvēkiem ūdeni ved ar cisternām par maksu - vairāk negribam prasīt.

Jau pirms pirmās civilizācijas pamanām beigtu kamieli iebraukto risu malā, taču neapstājamies. Vēlāk tiek sabildēts un safilmēts otrs beigtais kamielis, un ap šo pašu vietu parādās arī zona mobilajiem telefoniem. Pēc pāris kilometriem ir klāt arī ciemats. Atrodam arī nedaudz īpatnēju benzīntanku, kurā katram bobikam piepildām tikai vienu bāku, jo benzīns ir gandrīz 2x dārgāks kā vietās, kur pildījāmies līdz šim (105 tenges 65 vietā) - ceram, ka nākamajā miestā pēc nu jau nieka 40km, tas būs lētāks.

Ceļš līdz nākamajam miestam kartē atzīmēts kā augstākas kvalitātes nekā tie, tā saucamie ceļi, pa kuriem braucām iepriekš, taču ne visam kartē var ticēt. Ceļš ir ļoti smilšains, riteņi nedabū pietiekami daudz cieta pamata, mašīnām braukt grūtāk un tās karst.

Braucam, dzesējam, braucam, dzesējam, līdz klāt nākamais miests, kurā benzīns maksā vēl par 5 tengēm litrā dārgāk.

joprojām 26. jūlijs

Kādā brīdī Betijas ģenerators atkal nestrādā, startējam ar krokodīlīšiem un nejauši pievienojam strāvas spaili pie masas. Dzirksteles, pīkstieni, un izslēdzas Salvja auto 220V pārveidotājs. Jauns “ko nu?”, jo laptopam ar Ozi kartēm netur baterija, savukārt otram datoram līdz šim nav izdevies Ozi uzinstalēt.  Mums ir arī barošanas vads no 12V, taču vēl Krievijā, neuzmanīgi grozoties, tika nolauzts lādētājvada gals. Pēc mēģinājuma kādu brīdi braukt pēc kompasa secinām, ka tas ir diezgan nereāli - virziens ir pārāk aptuvens, savukārt mēs esam gandrīz vidū starp abām jūrām (un ceļiem). Sākumā izdodas saskočot nolauzto galu, lai varam vismaz apskatīties, kur atrodamies. Taisnība - braucot ar kompasu esam krietni novirzījušies no optimālās trajektorijas. Nākamajā atpūtas brīdī 220V pārveidotājs tiek atskrūvēts un Salvis secina, ka vaina ir slēdzī. Slēdzis ātri vien tiek norauts no kādas neizmantotas bobika lampiņas, un - mums atkal ir strāva un navigācija!

Vakaram nākot tuvāk, pie horizonta ik pa laikam parādās pauguri. Nolemjam pie viena tāda piebraukt tuvāk. Agnese atstāj Betiju atdzist, kamēr Salvis dodas uzbrukumā pauguram. Slīpumā un mīkstajā pamatā bobis noslāpst, un augstāk kalnā dodamies kājām. Meitenes paliek nedaudz zemāk, puiši uzkāpj līdz paugura virsotnei. No šejienes ir ļoti labi redzams, ka līdzenums, pa kuru pēdējā laikā braucām, kādreiz ir bijis milzīgs ezers - uz pauguriem skaidri saskatāmas ūdenslīnijas. Līdz pat horizontam nemana nekā no civilizācijas. Liels, plašs, sens skaistums.

Saulei rietot, dodamies tālāk. Pa ceļam migla, knapi var redzēt priekšējā bobika gabarītgaismiņas. Kādu laiku braukusi, Agnese secina, ka ir pārāk nogurusi un līdz ar to neuzmanīga - stājamies uz naktsguļu. Apkārt nevienas gaismiņas, taču burvīga zvaigžņota debess. Salvis brīnās, cik ideāli redzams Piena ceļš. Pulkstenis ir ap 2 naktī, lec Mēness, bet mēs dodamies gulēt.

26.jūlijs.

Agnese sāk nedaudz atpalikt, jo nevēlas trenkt mašīnu pāri saviem un viņas spēkiem. Kādā reizē redzam, ka Salvja bobiks ir nozudis aiz neliela pauguriņa. Turpinām braukt pa sliedēm, taču vienā brīdī nav skaidrs, vai tās sliedes, kas aiziet pa kreisi, ir bobika vai kādas citas. Agnese nolemj nenogriezties, lai pārliecinātos, taču pēc 100m saprot, ka vajadzēja doties pa kreisi. Metam mašīnu riņķī un - noslāpstam - un - to vairs nevar iedarbināt streikojošā ģeneratora un līdz ar to tukšā akumulatora dēļ.

Saucam pa rāciju, taču rācijas darbojas tikai tiešā redzamībā, savukārt starp mums ir pauguriņš. Ir karsta saule, neviena mākonīša, apkārt stepe līdz pašam horizontam. Bobikā ir aptuveni 15litru ūdens un 60l benzīna, kā arī Vika, Agnese un Pēteris. Ko nu?

Velkam ārā visas spilgtās lietas - Agneses sarkano somu, Vikas raibos svārkus, kraujam visu uz jumta. Arī avārijas trijstūrīti. Sliktākajā gadījumā līdz stepes malai ir aptuveni 40km, kurus pa nakti varētu pieveikt. Par laimi pēc kāda izmisuma pilna laika iečerkstas rācija. Salvis vēlāk saka, ka ir nobraucis vairāk kā 10 kilometrus atpakaļ tikai pa savām sliedēm.

Ik pa laiciņam atpūšamies paši un atpūtinām mašīnas. Agnese joprojām mācās ievilkt, savukārt Betija joprojām tiek startēta no Salvja bobika ar krokodīlīšiem, līdz Salvis atrod vainīgo ģeneratora vadiņu. Ir ļoti karsts, ēst praktiski negribas. Pēc ilga brauciena pēcpusdienā ieraugām priekšā kaut ko neticami zaļā krāsā. Viss apkārt līdz šim ir bijis tumšākā vai gaišākā smilšu krāsā ar maksimums 15cm augstu sausu stepes augu kārtu. Piebraucam klāt un esam pārsteigti, ka šeit nez no kurienes nāk ūdensvads, pa kuru gāžas ārā nedaudz pēc sēra odošs ūdens. Īsta oāze. Saslapinām drēbes, piepildām izdzertos traukus, taču šo ūdeni marķējam vienīgi mašīnu dzirdīšanai.

Pēc atpūtas brīža dodamies tālāk. Ik pa laikam koriģējam virzienu ar citām iebrauktām sliedēm. Vietām tās ir bijušas iebrauktas dubļos, tādēļ apkārt braukt sanāk pat līdzenāk.

Pa nakti tankojamies benzīntankā, kurā čum un mudž no sienāžiem - liekas, nav vietas uz asfalta, kur nebūtu kāds dzīvs vai mazāk dzīvs kukainis. Gaismiņai sākot aust, esam nupat iebraukuši tuksnesī/stepē un uzrakstām atvadu īsziņu uz twiteri. Tiesa, tai brīdī mes vēl nezinājām, ka bez jebkādiem sakariem ar pārējo cilvēci būsim gandrīz 2 dienas.

Mums ir divi atlanti, no kuriem labākajā reģions starp Kaspijas un Arāla jūru ievietojas vienā atvērumā. Sliktākajā kartē vienā atvērumā ievietojas visa Kazahstāna. Taču abās kartēs starp jūrām manāmi vismaz 2 ceļi. Tomēr drīz vien saprotam, ka ar ceļiem diez kas nav - iezīmētais ceļš dabā reizēm ir jāmeklē vairākas minūtes. Par laimi mums ir arī datorā salādētas satelītkartes un GPS aparāts, ar kuru veiksmīgi nosakām savas pozīcijas un atrodam arī ceļu uz nākamo apdzīvoto vietu - Munaly (Munalyl, Munayly).

+46° 45′ 44.79″, +54° 32′ 10.08″

Skatīt lielāku karti

Satelītkartēs manāms dīvains zilums stepes vidū. Nolemjam apskatīt, kā tas izskatās dabā. Salvis aizbrauc pirmais, taču pēc brītiņa rācijā sauc, lai Betija nekavējoties apstājas - viņi ir iebraukuši dīvainajā zilumā, kas izrādās nekas cits kā izbijuša ezera gultne. Bobiks iekārpās un netiek ārā. Nolemjam izmēģināt Ra Tehnikas aizdoto vinču. Taču tā mums šoreiz nepalīdz, jo vinčas darbināšanai nepieciešams labs, turklāt kārtīgi uzlādēts akumulators. Labu akumulatoru mums sponsorēja Akumulatoru centrs, bet ar lādēšanu tā ir kā ir - Betija jau labu laiku sūdzas par brīžiem nestrādājošu ģeneratoru. Atirau tas uz laiku tika sataisīts, taču jau pēc neilga laika sarkanā lampiņa panelī ziņoja par vecās vainas atgriešanos.

Vainas izrādās, ir ne tikai Betijai. Salvja bobikam salūzis starteris, tādēļ to iedarbināt var tikai ar ievilkšanu. Agnese sāk mācīties ievilkt - atpakaļ jau tos simtus kilometru tādēļ nebrauksim. Varbūt Munaly būs serviss.

Iebraucot šajā apdzīvotā vietā, nav vietas nekam citam, kā melnajam humoram - apdzīvotā vieta sastāv no vairākiem ziliem konteineriem un divām fūrēm - tas arī viss.

Secinām, ka diez vai ir jēga braukt līkumu uz nākamajām “apdzīvotajām vietām” - atrodam iebrauktas sliedes, kuras dodas plus mīnus pareizajā virzienā (Austrumi-Dienvidaustrumi) un sekojam tām. Sliedes sazarojas, apvienojas, krustojas ik pa laikam. Protams, ka nekas tāds mūsu kartēs nav iezīmēts.

Pēc trīs dienu klusēšanas izrādās, ka ceļotāji ir sekmīgi izbraukuši cauri stepei-tuksnesim pie Arāla jūras. Vienīgais ziņotais ievainojums - vienam no bobikiem nomainīta motora galvas blīve.

Tuksnesī esot nogaršots kamieļmātes piens. Visi esot nopeldējušies Arāla un Kaspijas jūrās.

Pēdējā ziņotā atrašanās vieta - Kizilorda, kas ir tuvu pie Baikonūras.